Bezgalīgais stāsts

Sīkulis piecēlās, paspēra dažus solīšus pretī pienācējai un iepīk­stējās:

—  Ja nemaldos, arī jūs esat sūtne?

—  Jā,— sacīja malduguns.

Sīkulis noņēma savu sarkano cilindru, viegli paklanījās un iečivinājās:

—   Ak, tad nāciet tuvāk, lūdzama! Mēs tāpat esam sūtņi. Sēdieties mūsu pulkā.— Un viņš aicinoši norādīja ar savu mazo platmali uz brīvo vietu pie ugunskura.

—    Mīļš paldies, labprāt,— malduguns tencināja un bikli pavirzī­jās tuvāk.— Vai drīkstu stādīties priekšā: mani sauc Bluba.

—   Ļoti priecājos,— sīkulis atbildēja.— Mani sauc Ikiks.

Lietuvēns paklanījās sēžot:

—   Mani sauc Vušvusūls.

—   Patīkami!—iečīkstējās klinšu grauzējs.— Es esmu Pjernrah- carks.

Visi trīs lūkojās uz malduguni, kas samulsusi novērsās. Maldugu­nīm ārkārtīgi nepatīk, ja tās tiek atklāti aplūkotas.

—   Vai jūs nevēlaties apsēsties, mīļā Bluba?— sīkulis vaicāja.

—   Patiesībā es ļoti steidzos,— malduguns atbildēja,— un gribēju jums tikai pajautāt, vai jūs nevarētu pateikt, kādā virzienā man no šejienes būtu jāiet, lai nonāktu pie Ziloņkaula torņa?

—   Huhū!— lietuvēns sarosījās.— Jūs esat ceļā pie Bērnišķās ķeizarienes?

—   Pilnīgi pareizi,— malduguns sacīja,— man viņai jānodod sva­rīga ziņa.

—   Kas tā par ziņu?— griezīgā balsī ievaicājās klinšu grauzējs.

—   Nu . . .— malduguns mīņājās no vienas kājas uz otru,—. . . tā ir kāda slepena ziņa.

—   Mums visiem trim ir tas pats mērķis, kas tev,— huhū!— lietu­vēns Vušvusūls atbildēja.— Tu esi savējo vidū.

—   Iespējams, ka mums pat ir viena un tā pati ziņa,— sīkulis Ikiks ieminējās.

—   Apsēdies un stāsti!— Pjernrahcarks čirkstošā balsī pavēlēja.

Malduguns iekārtojās brīvajā vietā.

—   Mana dzimtene,— tā iesāka pēc īsas apdomāšanās,— atrodas ļoti tālu no šejienes … es nezinu, vai kāds no klātesošajiem būs dzirdējis … To sauc par Trūdu purvu.

—   Hūūū!— lietuvēns sajūsmināts nostenējās.— Brīnumskaists ap­vidus!

Malduguns vārgi pasmaidīja.

—  Jā, vai nav tiesa?

—   Un tas ir viss?— Pjernrahcarks iečīkstējās.— Kāpēc tu esi devusies ceļā, Bluba?

—   Pie mums Trūdu purvā,— malduguns, ik pa brīdim apstāda­mās, turpināja,— kaut kas ir noticis . . . kaut kas neaptverams . . . pareizāk sakot, joprojām vēl notiek … to ir grūti izstāstīt. . . viss sākās ar to, ka . . . tātad mūsu zemes austrumos ir kāds ezers . . . vai, drīzāk, bija ezers … to sauca par Virmuļu ezeru. Tātad viss sākās ar to, ka Virmuļu ezera kādu dienu vairs nebija … tas vienkārši bija pazudis, vai jūs saprotat?

—   Jūs laikam gribat sacīt,— Ikiks apvaicājās,— ka tas bija izžuvis?

—   Nē,— atbildēja malduguns,— tad tur tagad būtu izžuvis ezers. Taču tā nav. Tur, kur bija ezers, vispār nekā vairs nav . . . vienkārši nekā, vai jūs saprotat?

—   Caurums?— klinšu grauzējs ierūcās.

—   Nē, arī cauruma nav,— malduguns kļuva acīm redzami bezspē­cīgāka,— caurums tomēr ir kaut kas. Bet tur nav nekā.

Trīs pārējie ziņneši pārmija skatienus.

—   Kā tad izskatās šis . . . huhū . . . tukšums?— lietuvēns vaicāja.

—   Tas jau ir tieši tas, kas tik grūti izstāstāms,— malduguns nelaimīga apgalvoja.— Tas vispār neizskatās nekā. Tas ir… tas ir kā . . . tam pat nevar atrast piemērotu vārdu!

—   Raugoties uz šo vietu, šķiet, ka acis kļuvušas aklas, vai ne?— sīkulis iejaucās.

Malduguns blenza viņā pavērtu muti.

—   Tas ir precīzi teikts!— viņa iesaucās.— Bet kā . . . es gribēju vaicāt… vai arī jūs pazīstat šo . . .

—  Vienu mirklīti!— klinšu grauzējs iečīkstējās pa vidu. — Saki — vai tas palika, kur bijis?

—   Sākumā jā,— malduguns paskaidroja,— tiesa gan, vieta mazpa- mazām kļuva arvien lielāka. Tur visu laiku kaut kas pazuda. Tad pēkšņi pazuda arī vecais ugunskrupis Umpfs, kas dzīvoja ar savu tautu Virmuļu ezerā. Citi iemītnieki metās mukt. Taču itin drīz tā pati liksta piemeklēja arī citas Trūdu purva vietas. Iesākumā tukšums parasti bija pavisam sīciņš, tik liels kā ormanīša ola. Taču tas pletās plašumā. Ja kāds aiz pārskatīšanās tajā iekāpa, tad arī kāja bija pagalam — vai roka, vai kas nu tur bija nonācis. Tas, starp citu, nesāp — vienīgā nelaime, ka pēkšņi kāda ķermeņa daļa pazudusi. Daži pat, pienākuši šim tukšumam pārāk tuvu, metušies tajā iekšā tīši. Tam piemīt nepārvarams pievilkšanas spēks, un, jo lielāks ir tukšums, jo stiprāks kļūst tā pievilkšanas spēks. Neviens no mums nespēja izskaidrot šo briesmīgo parādību, no kurienes tā cēlusies un kā varētu tai turēties pretī. Pati no sevis tā neizzuda, bet gan arvien vairāk izpletās, tāpēc beigās tika nolemts sūtīt ziņnesi pie Bērnišķās ķeizarienes, lai lūgtu viņai padomu un palīdzību. Un šis sūtnis esmu es.

Pārējie trīs, skatienus nodūruši, klusēja.

—   Huhū!— pēc brīža atskanēja lietuvēna vaimanājošā balss.— Tur, no kurienes nāku es, ir tieši tas pats. Un es esmu ceļā ar to pašu mērķi — huhū!

Sīkulis pagrieza savu seju pret malduguni.

—   Ikviens no mums,— viņš pīkstošā balsī ierunājās,— nāk no kādas citas Fantāzijas zemes. Mēs šeit esam satikušies gluži nejauši. Bet katrs no mums nes Bērnišķajai ķeizarienei to pašu ziņu.

—   Un tas nozīmē,— klinšu grauzējs nostenējās,— ka visai Fantā­zijas pasaulei draud briesmas.