Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Koulteres kundze kareivīgi uzsita knipi uz Rēga pusi, kas tiesāja nost raganas dēmonu. Sīkais, sniegbaltais dēmons-stērste, Rēgam virzoties uz raganas pusi, raustīda­mies gulēja uz klints; lai ko arī Lēna Feldta būtu pārdzī­vojusi pirmīt, patlaban viss dubultojās un trīskāršojās, daudzkāršojās un simtkāršojas. Dvēselē viņa juta riebu­mu, pretīgu, šķebinošu izmisumu, melanholisku apniku­mu dziju līdz nāvei. Raganas beidzamā apzinātā doma bija nepatika pret dzīvi sajūtas viņu bija krāpušas pa­sauli veidoja nevis spēks un bauda, bet neķītrība, node­vība un gurdums. Dzīvot bija pretīgi, arī nāve nebija nekas labāks, un tā bija galvenā, galīgā un vienīgā patiesība izplatījumā no vienas malas līdz otrai.

Tā nu ragana vienaldzīgi stāvēja ar loku rokā dzīvs mironis.

Līdz ar to Lēnai Feldtai nebija lemts redzēt Koulteres kundzes turpmāko rīcību vai uztraukties par to. Nelikda­mās ne zinis par sirmgalvi, kas bez samaņas bija atgāzies audekla krēslā, un viņa saritinājušos, blāvos putekļos novārtījušos dēmonu, Koulteres kundze atsauca kareivju vienības kapteini un pavēlēja visiem sagatavoties nakts pārgājienam kalnos.

Pēc tam, aizgājusi līdz ezera krastam, viņa pasauca Rēgus.

Tie rīkojumam paklausīja, kā dūmakainas kolonnas slīdot virs ūdens virsmas. Pacēlusi rokas, Koulteres kun­dze pavēlēja Rēgiem aizmirst, ka viņi ir ar zemi saistītas būtnes, un Rēgi, cits pēc cita pacēlušies gaisā, tagad viegli laidās projām kā ļaundabīgas dzelkšņu pūkas aizslīdēja naktī, un gaisa plūsma nesa tos tālāk uz Vila, Liras un raganu pusi; Lēna Feldta neko no tā visa vairs neredzēja.

Pēc tumsas iestāšanās gaisa temperatūra strauji kritās, un Vils ar Liru, notiesājuši beidzamo sakaltušo maizes riecienu, apgūlās dobumā zem klints, lūkodami sasildīties un aizmigt. Lai nu kam, bet Lirai tas izdevās nepagāja ne minūte, un meitene iekrita miegā, cieši satvērusi Pan­teleimonu, bet Vils knosījās, nekādi nevarēdams iemigt. Daļēji rokas dēļ, kas, nejauki uztūkuši, pukstēja jau līdz elkonim, daļēji cietās zemes, aukstuma un pilnīgā speķu izsīkuma dēļ, daļēji ilgodamies pēc mātes.

Protams, Vils par māti baidījās, zinadams, ka drošāk viņa justos dēla aprūpē, taču tik ļoti vēlējas, lai mate gāda arī par viņu kā tolaik, kad Vils vēl bija maziņš. Viņš vēlējās, lai māte uzliek apsēju, noliek gulēt un uzdzied, noņemdama visas rūpes, dāvādama visu to siltumu, maigumu un mātes milestibu, pēc kā Vils tik Joti ilgojās, bet tā jau nebūs nekad. Vils sirdi taču bija ari mazs pui­sēns. Nu viņš izplūda asarās, tomēr raudāt centās pavi­sam klusi, lai neuzmodinātu Liru.

Miegs nenāca ne lūgts. Vils bija pavisam nomodā. Bei­gās, izstaipījis stīvos locekļus, zēns trīsēdams klusītēm piecēlās un ar nazi pie jostas devās kalnos, cerēdams ap­slāpēt savu nemieru.

Aiz muguras palikušais dežurējošās raganas dēmonssarkankrūtītis pacēla galvu, un ragana, mirkli novērsu­sies no sardzes pienākumiem, noskatījās uz Viļu, kas kāpa klintī. Paņēmusi priedes zaru, ragana klusītēm pa­cēlās gaisā nejau izspiegot, bet gādāt par zēna drošību.

Vils to pat neievēroja. Viņš tik ļoti gribēja izkustēties no vietas un soļot, ka sāpes rokā gandrīz vai nejuta. Šķita, ka ta varētu iet visu nakti, augu dienu, mūžam, jo citādi drudzis krūtīs nerimsies. Gluži kā līdzjuzdams, sacēlās vējš. Lapu, kam kustēties, šai drausmajā vietā nebija, un vējš šaustīja zēna augumu, atpūzdams viņam no sejas matus — mežonīgi bija gan visapkārt, gan Vila sirdi.

Zēns kāpa aizvien augstāk, pat neiedomādamies, kā atradīs ceļu atpakaļ pie Liras, līdz sasniedza nelielu pla­kankalni kā šķita teju vai pasaules augstākajā punk­tā. Vismaz, pametot skatienu visriņķī, pie apvāršņa kal­nus nemanīja. Mēness žilbinošajā mirdzumā vienīgās krāsas bija vien stingi melnā un nāves baltā; apkārt slējās izrobotas radzes, viss bija tuksnesīgi kails.

Mežonīgais vējš laikam bija sadzinis debesīs mākoņus, jo mēness pēkšņi pazuda un ainava pilnībā ietinās tumsā un smagos padebešos, caur kuriem mēnesnīca vairs ne­spēja izlauzties. Nepagāja ne minūte, un Vils atradās gandrīz vai pilnīgā tumsā.

Un tad zēns pēkšņi juta, ka viņu kāds satver aiz labās rokas.

Bezgala nobijies, Vils iekliedzās un aši centās izlocī­ties, taču tvēriens bija stingrs. Zēnu pārņēma nevaldāms niknums. Šķita, ka nu ir cauri, un, ja jau beigas dzīvei, tad jācīnās, jācīnās līdz pēdējam elpas vilcienam.

Vils locījās, spēra un atkal locījās, taču tvēriens ne mirkli neatslāba; tā kā Vils bija satverts aiz labās rokas, zēns nevarēja tikt pie naža. Vils mēģināja to izdarīt ar kreiso, taču uzbrucējs viņu nemitīgi raustīja, turklāt kreisā roka bija tik sāpīga un iekaisusi, ka nazi aizsniegt nespēja; ar kailu, ievainotu roku nācās cīnīties pret pie­augušu cilvēku.

Zēns iecirta zobus uzbrucēja apakšdelmā, bet panāca tikai to, ka vīrs viņam no mugurpuses raidīja apdullinošu belzienu pa galvu. Vils spēra bez sava gala, šad tad trāpī­dams un citreiz ne, nenoguris vilka, rāvās, locījās un grūda, taču tvēriens neatlaidās.