Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Ceļinieki virzījās uz priekšu, apstādamies vien iemalkot ūdeni no kazādas blašķēm un necik nerunādami. Panteleimons brīdi lidoja Lirai virs galvas, līdz paguris pār­vērtās mazā kalnu kazā ar drošu gaitu, kas, dižodamās ar ragiem, tagad lēkāja pa klintīm, bet Lira tikmēr ar mokām stampāja līdzās. Vils soļoja drūms, apžilbinošajā gaismā sasprindzinājis acis un nelikdamies ne zinis par aizvien negantākajām sāpēm rokā, līdz beidzot viņš nonāca stā­vokli, kad kustēties ir labi, bet stāvēt mierā slikti, vairāk ciešot no atpūtas nekā no nogurdinošā pārgājiena. Ta kā raganu burvestība asiņošanu apturēt nespēja, Vilam jau sāka šķist, ka arī tās uzlūko viņu ar bailēm, it kā Vils būtu iezīmēts ar lāstu, kas stiprāks par raganu spēkiem.

Ceļotāji nonāca pie neliela ezera koši zila, desmit vienpadsmit metru gara ielāpa sārto klinšu vidū. Viņi uz

bridi apstajās veldzēt slāpes, uzpildīt blašķes un pamēr­cēt sāpošās kājas ledainajā ūdenī, taču jau pēc pāris mi­nūtēm viņi turpināja ceļu, un necik ilgi, kad saule debesīs bija uzkāpusi visaugstāk un karsēja visnegantāk, Sera­fina Pekkala nolaidās lejā parunāties. Ragana bija sa­traukta.

-    Man jūs uz brīdi japamet, Serafina Pekkala teica. Mani gaida Lī Skorsbijs. Nezinu, kāpēc. Taču bez vaja­dzības viņš mani nesauktu. Ejiet vien uz priekšu, es jūs atradīšu…

-   Skorsbija kungs? nemiera pilna, noraizējusies jau­tāja Lira. Bet kur tad…

Taču Serafina jau bija gabalā, pazuzdama skatienam ašāk, neka Lira spēja pabeigt teikumu. Meitene tagad automātiski sniedzās pēc aletiometra — lai pavaicatu, kas noticis ar Lī Skorsbiju, tomēr roka nolaidās viņa taču bija solījusi nedarīt neko citu kā vien vadīt Viļu.

Lira pameta skatienu uz zēnu. Viņš sēdēja tepat lī­dzās, roku ļengani uzlicis uz ceļgala; no tās vēl aizvien sūcās asinis. Seja Vilam bija apsvilusi saulē, bet zem apdeguma bija manāms bālums.

-   Vil, meitene iesāka, — bet vai tu zini, kāpēc tev jā­atrod tēvs?

-     Zinu jau no laika gala. Māte teica, ka man no tēva jāpārņem mantija. To es allaž esmu zinājis.

-    Kā to lai saprot pārņemt no viņa mantiju? Kas tā par mantiju?

-    Manuprāt, uzdevums. Lai ko tēvs darītu, man viņa darbs jāturpina. Kāpēc gan tā nevarētu būt?

Ar labo plaukstu Vils notrausa sev ap acīm sviedrus. Neies taču atzīties, ka ilgojas pēc tēva tā, kā pazudis bērns alkst pēc mājām. Šāds salīdzinājums Vilam agrāk ne prātā neienāktu mājas taču bija vieta, kur viņš gādā­ja par mātes drošību, nevis vieta, kur citi rūpētos par viņu. Bija pagājuši pieci gadi kopš sestdienas rīta lielveikalā, kad spēle, kurā bija jāimitē paslēpes ar ienaidnieku, pārvērtās līdz izmisumam reālā, garā Vila dzīves posmā, un sirds tā alka dzirdēt: "Labs darbs, labs darbs, manu bērniņ, neviens cits visā pasaulē neizdarītu to labāk, es lepojos ar tevi. Nāc tagad un atpūties…"

Vils pēc tā ilgojās tik gauži, ka pats teju vai to neap­zinājās. Tas taču bija tik pašsaprotami. Lirai to tik vien­kārši neizskaidrot, lai gan meitene visu redzēja viņa acīs, turklāt arī sevī atklādama ko jaunu izpratni. Proti, re­dzot, ka Vils uztraucas, Lirā auga līdz šim nepazītas jūtas — Vils gluži vienkārši viņai nozīmēja vairāk nekā jebkurš cits, ko viņa līdz šim bija pazinusi. Viss, kas sais­tījās ar Viļu, Lirai bija skaidrs, tuvs un neatliekams.

Lira to būtu viņam ari pateikusi, ja tieši tobrīd zeme nenolaistos ragana.

-    Es ievēroju, ka mums seko, viņa teica, tālu aiz muguras, bet lielā ātrumā virzās uz priekšu. Vai nepielidot tuvāk un nepalūkot?

-   Dari tā! atbildēja Lira. Taču lido zemu, zagšus, lai viņi tevi nepamana!

Vils un Lira, ar mokām piecēlušies, vilkās tālāk.

-    Saluši esmu bieži, ierunājās Lira, cenzdamās no­vērst domas no sekotājiem, bet tik karsti kā patlaban nav bijis nekad. Vai tavā pasaulē mēdz būt tada sutoņa?

-    Tur, kur es dzīvoju, ne. Parasti jau ne. Taču klimats mainās. Vasaras kļuvušas karstākas nekā senāk. Runā, ka cilvēki izraisot atmosfēras traucējumus, ievadīdami tajā ķimikālijas, un laika apstākļi vairs neesot kontrolē­jami.

Jā, nudien, piekrita Lira, tik tiešām. Un mēs jau­camies tam visam pa vidu.

Vils jutās pārlieku sakarsis un izslāpis, lai sarunu turpinātu, un abi bērni, biezajā gaisā ar grūtībām elpo­dami, kāpa tālāk. Panteleimons patlaban bija sienāzis un sēdēja Lirai uz pleca pārlieku noguris, lai lēkātu vai lidotu. Laiku pa laikam raganas augstu kalnos pamanīja avotu, bet tas bija pārāk augstu, lai varētu turp uzkāpt vai uzlidot un piepildīt bērnu blašķes. Daudz netrūka, lai viņi slapēs nomirtu; šajā apkaimē ūdeni nekur nemanīja; avots, ja arī kur pavīdēja, jau pēc brīža pazuda klintīs.

Tā nu ceļinieki virzījās uz priekšu, pretī vakaram.

Raganu, kas griezās atpakaļ izlūkot, sauca Lēna Feldta. Lēna lidoja zemu, no klints uz klinti, un, kad no­rietēja saule, piesūcinādama klintis ar mežonīgi asiņainu sārtumu, viņa nonāca pie zilā ezeriņa un ieraudzīja tur kareivju vienību, kas iekārtoja nometni.