Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Un tiešām, jau pēc brīža cepelīna dūkoņa pat spiedās cauri liesmu rūkoņai un pašu smagajai elpai viņi steidzās, rāpās par saknēm un akmeņiem, nogāztiem koku stum­briem un apstājās, tikai lai ievilktu elpu. Šamaņa dēmons, kas lidoja ļoti augstu, palaikam metās lejā stāstīt, cik tālu viņi tikuši un cik tālu ir aizsniegušās liesmas; necik ilgi, un bēgļi aiz muguras virs koku galotnēm ieraudzīja dumus un pēc tam uguns skrejošo lenti.

Meža radībiņas vāveres, putni un meža kuiļi bēga līdz ar viņiem; visapkārt dzirdēja kviekšanu, kliedzienus, visdažādāko trauksmes saucienu kori. Ceļotāji lauzās uz koku robežas pusi, kas pletās ne pārāk tālu priekšā, un beidzot to arī sasniedza, karstuma viļņiem citam pēc cita veļoties pretī no rūcošajiem liesmu vaļiem, kas cēlās gaisā piecdesmit pedu augstumā. Koki liesmoja kā lāpas, dzīvī­bas sula uzvārījusies sarāva stumbrus gabalos; skujkoku sveķi uzķēra uguni kā degviela, un zariņos acumirkli tik­pat kā saplauka mežonīgas, ugunīgi oranžas puķes.

Elsdami pūzdami Li ar Grummanu lauzās augšā pa stāvo, oļaino klints nogāzi. Pusi debess bija aizēnojuši dūmi un karstuma virma, bet augstu augša peldēja druk­nais pēdējā cepelīna veidols pārlieku tālu, Lī ar cerību sirdī nodomaja, lai redzētu viņus pat ar tālskati.

Priekša iznira krauja un necaurejama kalnu zeme. Bija tikai viena izeja no slazda, kurā viņi patlaban bija iesprostoti, proti, šaura aiza, kurā starp klinšu ielokiem vijās izžuvušas upes gultne.

Lī pamāja, un Grummans teica: Tieši manas domas, Skorsbija kungs.

Šamaņa dēmons, planēdams un riņķodams virs vi­ņiem, spārnus sakļāvis, steidza cauri nemierīgajām vēja pūsmām uz stāvo, šauro aizu. Ne bridi nepiestājuši, vīri kāpa augšā, cik aši vien varēdami, un Lī teica: Atvai­nojiet, ja mans jautājums skan nekaunīgi, bet nezināju, ka, izņemot raganu dēmonus, vēl kāds dēmons ir spējīgs uz kaut ko tādu. Bet jūs jau neesat ragana. Iemācījāties, vai arī tā ir dabas dāvana?

-   Cilvēkam no dabas netiek dots itin nekas, šamanis atbildēja. Viss, ko darām, ir jāapgūst. Dēmons man saka, ka aiza vedot uz pāreju. Ja aizspēsim tur, pirms viņi mūs ieraudzīs, galu galā mēs varētu aizbēgt.

Ērglis atkal metās lejup, bet vīri kāpa tālāk. Hesterei labpatika starp klinšu radzēm sameklēt ceļu pašai; tad nu Lī gāja viņai pa pēdām, vairīdamies no oļiem un pār­varēdams lielākas radzes, cik atri vien varēdams, neat­laidīgi virzīdamies uz aizu.

Lī bija noraizejies par Grummanu ceļabiedrs izskatījās bals, sakrities un smagi elpoja. Nakts pūliņi no šamaņa bija izsūkuši daudz enerģijas. Cik tālu izdosies tikt šo domu Lī centās atvairīt, tomēr, kad viņi jau bija gandrīz sa­snieguši ieeju aizā un īstenībā atradās jau izžuvušās upes gultnes krastā, cepelīna dzinēja troksnis mainījās.

-   Viņi ir mūs pamanījuši, Lī konstatēja.

Viņa teiktais izskanēja kā nāves spriedums. Hestere paklupa pat sparīgā, nelokāmā soļotāja Hestere pa­klupa un sagrīļojās. Grummans atbalstījās uz spieķa, ko turēja rokās, un, pielicis plaukstu virs acīm, palūkojās atpakaļ. Ari Lī pagriezās paskatīties.

Cepelīns strauji laidās lejā, virzīdamies tieši uz nogāzi lejpus bēgļiem. Viss bija skaidrs vajātāji ir nodomājuši viņus sagūstīt, nevis nogalināt — šāvieni taču būtu piebeiguši abus sekundes laikā. Tikmēr pilots gaisa kuģi iespeju robežās prasmīgi iegrozīja virs augstākā nogāzes punkta un pa kabīnes durvīm izlēca vīru pulciņš zilos for­mas tērpos ar dēmoniem-vilkiem pie sāniem un sāka kāpt augšup.

Lī ar Grummanu atradās sešsimt pēdu augstāk, tur­pat pie ieejas aizā. Ja izdotos aiziet tiktāl, varētu aizturēt kareivjus, līdz viņiem beidzas munīcija; diemžēl bēgļiem pa abiem bija tikai viena šautene.

-    Viņi vajā mani, Skorsbija kungs, teica Grummans, ne jau jūs. Ja jūs atdotu šauteni man, bet pats padotos, tad paliktu dzīvs. Tie ir disciplinēti pulki. Jūs kļūtu par karagūstekni.

Izlikdamies to nedzirdējis, Lī attrauca: Ejiet pa priekšu! Es došos uz aizu un aizturēšu viņus pie ieejas, līdz otrā pusē atradīsiet ceļu. Ja jau esmu jūs aizvedis tik tālu, negrasos tagad kūkot un ļaut viņiem jūs notvert.

Vīri lejā pārvietojās žigli viņi bija trenēti un atpū­tušies. Grummans pamāja. Man pietrūka spēka no­triekt ceturto, tas bija viss, ko viņš pateica, un ātri pa­tvērās aizā.

-   Tikai, pirms aizejat, dodiet man ziņu, teica Lī. Ne­ziņā būdams, es neradīšu mieru. Pats nesaprotu, kurā pusē cīnos, un man tas ari nerūp. Bet vienu gan pasakiet: vai mana rīcība mazajai meitenei Lirai palīdzēs vai kaitēs?

-    Es grasos viņai palīdzēt, Grummans atbildēja.

-   Un vēl jūsu zvērests. Vai neaizmirsīsiet, ko man zvē­rējāt?

-   Neaizmirsīšu.

-   Doktor Grumman jeb Džon Perij, vai kādu jūs vārdu pieņemtu pasaulē, kurā domājat beigās apmesties, sapro­tiet jel! Šo bērnu es mīlu kā meitu. Savu bērnu es nemī­lētu stiprāk! Zvēresta laušanas gadījumā tas, kas būs at­licis no manis, lai vajā to, kas paliks nojums. Līdz mūža galam jūs alksiet, kaut nekad nebūtu dzīvojis. Lūk, cik svarīgs ir šis zvērests!

-   Saprotu. Esmu jums devis vārdu.