Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Šķita, ka kreiso plecu ir satricinājis sprādziens. Lī uz pāris mirkļiem apstulba, bet tad atžirbis manija, ka kreisā roka ir kļuvusi nejūtīga un nevarīga. Viņam jau grasījās uzbrukt neciešamas sāpes, taču tās vēl nebija sadūšojušās, un līdz ar to Lī ieguva spēku saņemties un atsākt šaušanu.

Atbalstījis ieroci uz pamirušās rokas, kas vēl pirms minūtes bija pati dzīvība, Li tēmēja visnotaļ apdomīgi: viens šāviens, divi, trīs un visi atrada savu mērķi.

-    Kā mums iet? Lī čukstēja.

-   Labs trāpījums, Hestere atčukstēja kaut kur viņam pie vaiga. Neapstājies! Tur, virs melnā akmens…

Lī palūkojās, notēmēja un izšāva. Augums nogāzās.

-   Nolādēts, tie taču ir tādi paši vīri kā es! Lī teica.

-   Vai nav vienalga? Hestere atsaucās. Tāpat jāšauj!

-   Vai tu viņam tici? Grummanam?

-    Protams. Bliez virsū, Lī!

Blīkšķis un nogāzās kārtējais vīrs; viņa dēmons ap­dzisa kā svece.

Tad sekoja garāks klusuma bridis. Parakņājies kabatā, Lī atrada vēl dažas lodes. Pielādējis šauteni, viņš sajuta kaut ko tik neparastu, ka sirds teju vai apstājās, Hestere bija piespiedusi ģīmīti viņa sejai, un tas mirka asarās.

-    Lī, tā ir mana vaina, Hestere teica.

-    Kāpēc gan?

-    Skrēlings. Es teicu tev, lai novelc gredzenu. Tikai tāpēc iekūlāmies šajā nelaimē.

-   Vai tiešām tu domā, ka es kādreiz esmu darījis to, ko tu man saki? Paņēmu to tāpēc, ka ragana…

Teikums palika nepabeigts — Li trāpīja vēl viena lode. Šoreiz tā ietriecās kreisajā kājā. Lī nepaguva ne acu pa­mirkšķināt, kad trešā iebelza pa galvu pār viņu no­laidās sarkani nokaitēts krāsns kruķis.

-   Nu jau vairs nebūs ilgi, Hester, Lī murmināja, mē­ģinādams saglabāt mieru.

-   Ragana, Lī! Tu pieminēji raganu! Vai atceries?

Nabaga Hestere! Viņa patlaban gulēja, bet nebija tik cieši

pieplakusi zemei un ne tuvu tik modra kā visu Lī pieaugušo dzīvi. Skaistās, zeltaini brūnās acis metās blāvas.

-    Vēl aizvien skaistas, Lī teica. Ai, Hester, jā, ra­gana. Viņa man iedeva…

-   Protams, iedeva. Ziedu…

-   Manā krūšu kabatā. Izņem to, Hester, es nevaru pa­kustēties!

Tas bija tik grūti izdarāms, tomēr Hesteres spēcīgie zobi izvilka sarkano ziediņu, un viņa nolika to pie Lī la­bās rokas. Ar lielām pūlēm paņēmis puķīti plaukstā, Lī sacīja: Serafina Pekkala! Palīdzi man, es lūdzu…

Roka noslīga lejā, un Lī no tās izlaida puķi viņam bija trāpīts. Kustība nomira.

Hestere kļuva aizvien slābāka.

-   Hester, neaizej pirms manis, Lī čukstēja.

-    Lī, man ir tik neizturami palikt bez tevis kaut se­kundi, viņa atčukstēja.

-   Kā tu domā, vai ragana atnāks?

-   Protams, atnāks. Vajadzēja pasaukt ātrāk.

-   Daudz kas palika neizdarīts.

-   Varbūt tā…

Kārtējais blīkšķis šoreiz lode ieurbās dziļi jo dziļi, meklēdama Lī dzīvības centru. Lī nodomāja: neatradīsi!

Mans centrs ir Hestere. Un, pamanījis nozibam lejā kaut ko zilu, Lī lūkoja pacelt pret to šautenes stobru.

-    Viens tur ir! izdvesa Hestere.

Nospiest mēlīti bija neizsakāmi grūti. Viss bija tik grūti. Nācās spiest trīs reizes, līdz beidzot izdevās. Zilajā mundierī tērptais augums nokūleņoja lejā pa nogāzi.

Atkal iestājās ilgs klusums. Tuvumā esošās sāpes pa­mazām sāka zaudēt bailes. Tās bija kā šakāļu bars, kas riņķo, ošņā, lavās klāt, un Lī zinaja, ka miera nebūs, līdz tās noēdīs viņu pa tīro.

-   Palicis viens vīrs, murmināja Hestere. Tas laižas prom, uz cepelīnu.

Lī kā pa miglu redzēja vīru impērijas sardzes kareivi, kas patlaban lasījās prom no biedru sakāves vietas.

-   Nevaru taču šaut cilvēkam mugurā! teica Li.

-    Ir kauns mirt ar vienu neizšautu lodi!

Beidzamo lodi Lī nomērķēja tieši uz cepelīnu, kas, aiz­vien rēkdams, kaut arī tikai ar vienu dzinēju, centās pa­celties. Laikam jau lode bija sakarsusi sarkana, vai ari straujais vējš uzpūta gaisa kuģim apdegušu sprunguli no meža tur lejā degviela negaidot uzliesmoja ka oranža uguns lode, un cepelīna apvalks līdz ar metāla karkasu, mazliet pacēlies uz augšu, lēnītēm, viegli, taču, degošās nāves cieši satverts, gāzās lejā.

Bet bēgli, kas lavījās atpakaļ, un vēl sešus septiņus citus — sardzes atliekas tos, kas nebija uzdrošinājušies tuvoties vīram, kurš viens aizstāvēja aizu, tagad aprija uzbrukošā uguns.

Lī acis redzēja uguns lodi, ausis apdullināja rēkoņa, tomēr viņš vēl saklausīja to, ko teica Hestere: Beidzot visi, Lī.

Lī atteica (vai nodomāja): Tiem nabaga cilvēkiem ne­vajadzēja tik talu iet, un mums ari ne.

Hestere atbildēja: Mēs viņus aizturējām. Mēs palī­dzējām Lirai.

To pateikusi, Hestere ar visu sīko, lepno un salauzto būtni piekļāvās Lī sejai, cik vien cieši varēdama, un viņi abi nomira.

15 Asinssūna

Aiziet! norīkoja aletiometrs. Uz priekšu, augstāk! Un viņi kāpa. Raganas lidinājās gaisā, izlūkodamas labāko taku paugurainais apvidus drīz vien atkapās stāvāku nogāžu un klinšu terašu priekšā. Saulei paceļo­ties zenītā, ceļinieki nonāca punainā zemē, pār kuru stie­pās izžuvuši grāvji, slējās klintis un vīdēja laukakmeņiem nosētas ielejas, bet nekur nemanīja zaļu lapotni, un vienīgā skaņa bija kukaiņu sīkšana.