Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Visi zināja, kas kuram jādara, un traucās uz gaisa kuģi; ātrākie sasniedza to pirmie, lai gan ašumā neviens nepārspēja šamaņa dēmonu sīkie paceplīši un žubites, pūces nedzirdamiem spārnu vēzieniem; nepagāja ne minūte, kad gaisa kuģis bija kā nosēts ar putniem, un lidoņu nagi, meklejot atbalstu, skrāpējās uz eļļainā zīda, to caurdurdami.

No dzinēja putni vairījās. Dažus tas gan iesūca pro­pelleru spārni sašķaidīja putnus gabalos. Vairums vien­kārši tupēja uz cepelīna korpusa, un tie, kas pielidoja klāt, iespraucās starp jau sēdošajiem, līdz pilnībā tika pārklāts ne tikai viss cepelīna korpuss (tagad izlaizdams hidrogēnu pa tūkstoš sīkām nagu izcaurumotām spraudziņām), bet arī logi un kabīne, statņi un kabeļi — katru kvadrātcentimetru bija ieņēmis viens, divi, trīs vai vēl vairāk putnu.

Pilots nezināja, ko iesākt. Putnu svara dēļ gaisa kuģis slīdēja arvien zemāk, bet priekšā, iznirdama no nakts tumsas, parādījās kārtējā krauja. Cepelīna vīri mežonīgi vicināja šautenes, bliezdami uz labu laimi, un to, pro­tams, nepamanīja.

Pēdējā brīdī šamaņa dēmons iebrēcās, un putnu spārnu dārdi, tiem paceļoties gaisā un laižoties prom, apslāpēja pat dzinēju rēkoņu. Vīri kabīnē pārdzīvoja četras piecas drausmigas apziņas sekundes, pirms cepelīns vienās lies­mās nogāzās zemē.

Uguns, karstums, liesmas… Lī atkal pamodās; viņa augums bija tik sakarsis, it kā viņš būtu gulējis tuksneša saulē.

Pa telts audeklu joprojām pakšķēja no lapām krītošas lāses. Uzslējies Lī ieraudzīja sev līdzās Hesteri, kas mirk­šķināja acis, un šamani, kas, ievīstījies segā, gulēja tik cieši, ka izskatītos pēc miroņa, ja vien ārpusē uz nokri­tuša zara aizmidzis netupētu šamaņa dēmons.

Vienīgais troksnis blakus ūdens pakšķināšanai bija parastās meža putnu dziesmas. Nekādu dzinēju debesīs, nekādu ienaidnieku balsu; tad nu Lī nosprieda, ka mie­rīgi varēs iekurt ugunskuru, un, pec pamatīgām pūlēm to iededzis, uzvārīja kafiju.

-   Ko nu, Hester? Lī vaicāja.

-    Tad jau redzēs. Pavisam bija četri cepelīni, un trīs viņš iznicināja.

-   Vai savu pienākumu esam izpildījuši?

Viegli noraustījusi ausis, Hestere teica: Neatceros, ka būtu noslēgts kāds līgums.

-   Tas nav līguma jautājums. Tas ir tikuma jautājums.

-    Pirms sāc raizēties par ētiku, padomā par pēdējo ce­pelīnu! Tajā ir trīsdesmit četrdesmit vīru ar šaujamiero­čiem, un viņi visi mūs meklē. Turklāt vēl impērijas ka­reivji. Vispirms izdzīvošana, pēc tam tikums.

Hesterei, protams, bija taisnība. Dienai austot, malko­jot verdošo dzērienu un sūcot cigāru, Lī prātoja, kā rīko­tos viņš, ja būtu atbildīgs par vienu atlikušo cepelīnu. Neapšaubāmi atturētos no darbības, nogaidītu, kamēr pilnībā uzaust diena, un uzlidotu pietiekami augstu, lai pārlūkotu mežmalu plašā teritorijā un redzētu, kur Lī ar Grummanu ielauzušies meklēt patvērumu.

Dēmons-zivju ērglis pamodies izpleta milzīgos spārnus pār vietu, kur sēdēja Li. Hestere, pacēlusi acis, pagrozīja galvu uz vienu pusi, uz otru, lūkodamās varenajā dēmonā te ar vienu zeltaino aci, te ar otru, bet pēc mirkļa no telts iznāca pats šamanis.

-    Rosības pilna nakts, piezīmēja Lī.

-   Gaidāma rosīga diena. Mums, Lī Skorsbij, nekavējo­ties jāatstāj mežs. Viņi grasās to aizdedzināt.

LI kā neticēdams pameta skatienu visapkārt uz piemirkušo augu valsti. Kā?

-   Viņu rīcībā ir mehānisms, kas izsviež īpašu petrolejas un potaša maisījumu, tas, nonācis saskarsmē ar ūdeni, aizdegas. Impērijas (lote to izstrādāja karam pret Japānu. Ja mežs ir pievildzis, uguns to aptvers vēl jo ātrāk.

-   Vai jūs to varat labi iztēloties?

-   Tikpat skaidri kā šīs nakts notikumus ar cepelīniem. Iesaiņojiet, ko vēlaties ņemt līdzi, un ejam!

Lī paberzēja zodu. Viņam piederošās vērtīgākās lietas bija aridzan pārnēsājamas proti balona instrumenti. Tāpēc, izņēmis tos no groza, Li visu uzmanīgi salika plecu somā un tad pārliecinājās, vai šautene ir pielādēta un sausa. Grozu, takelāžu un balonu Lī atstāja, kur tie bija sapinušies un iemudžināti zaros. Nu Lī vairs nebija nekāds gaisa kuģotājs, ja nu vienīgi brīnumainā kārtā paliks dzīvs un sarūpēs pietiekami biezu naudas žūksni, par ko iegādāties jaunu balonu. Nu jāpārvietojas kā kukainim pa zemi.

:: * *

Vispirms degunā iecirtās dūmi, un bridi vēlāk varēja sadzirdēt liesmu švirkstoņu jūras brāzmas nesa dūmus iekšzemē. Sasniegusi koku robežu, uguns izklausījās pēc skaļas un negausīgas rēkoņas.

-     Kāpēc viņi to neuzsāka jau naktī? brīnījās Lī. Varēja sagrauzdēt mūs miegā.

-     Jādomā, šie grib notvert mūs dzīvus, atbildēja Grummans, plēsdams no zara lapas, lai to varētu izman­tot par ceļa spieķi, un tagad gaida, lai redzētu, kur tieši iziesim laukā no meža.