Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

mākoņiem lejup šāvās varens zibsnis; dažas sekundes . vēlāk nogranda pērkons tik skaļi, ka satricināja Lī balona audeklu un krietnu laika sprīdi atbalsojās kalnos.

Zibens strēle nozibsnīja vēlreiz šoreiz robotā šautra no padebeša centra ietriecās tieši vienā cepelinā. Degviela acumirklī uzliesmoja, zilgani tumšajos padebešos uzplau­ka spoža ugunspuķe, un cepelīns gausi slīdēja lejup, kvē­lodams kā signālraķete, šādā izskatā tas palika peldam virs ūdens.

Lī atbrīvoja aizturēto elpu. Grummans stāvēja līdzās, vienu roku uzlicis uz savienotājgredzena; šamaņa sejā vidēja dziļas pārpūles rievas.

-   Vai par vētru jāpateicas jumsi jautāja Lī.

Grummans pamāja.

Debesis patlaban lāsmoja svītrainas kā tīģeris zelta strēles mijās ar galēji tumšiem, melni brūniem ielāpiem un svītrām, un raksts mainījās ik minūti zelts aši izba­lēja melni brūnganie toņi to aprija. Jurā bangoja melnu ūdeņu un fosforescējošu putu maisījums, un beidzamās degošā cepelīna liesmas nogrimdamas ieslīga nebūtībā.

Tomēr atlikušie trīs cepelīni lidojumu turpināja gan smagi cietuši, tomēr mērķtiecīgi. Jau atkal ap lidaparā­tiem noplaiksnīja zibens, un, manot vētras tuvumu, Lī pārņēma bailes par degvielu sava balona tvertnē. Pietiktu ar vienu triecienu, un tas uzliesmojis nogāztos zemē diez vai šamanis spēj pārvaldīt vētru tik smalki, lai novērstu tādu varbutību.

-   Klausieties, doktor Grumman, Lī teica, pagaidām par cepelīniem nelikšos ne zinis, jo par varītēm jāmēģina droši piezemēties kalnos, jātiek uz zemes. Vēlos jums ko lūgt iesēdieties ciešāk un turieties, un esiet gatavs lēkt, kad teikšu. Es jūs brīdināšu, mēģināšu balonu nosēdināt iespējami mierīgi, tomēr piezemēšanās šajos apstākļos ir vairāk veiksmes nekā prasmes jautājums.

Es jums uzticos, Skorsbija kungs, šamanis atbildēja.

Grummans sēdēja groza stūrī, bet viņa dēmons tupēja uz sastiprinājuma savienotājgredzena, dziļi ielaidis na­gus ādas apšuvumā.

Vējš patlaban spēcīgi nesa viņus uz priekšu, milzīgais balons brāzmās piepūtās un viļņojās. Virves saspringti čīkstēja, bet Lī par to izturību nešaubījās. Viņš tikai nosvieda kārtējo balasta maisu, nenolaizdams skatu no altimetra. Vētras laikā, nolasot altimetru, jāpierēķina klāt gaisa spiediena kritums, un visai bieži tie ir stipri aptuveni skaitļi. Lī acis pārskrēja pār cipariem, divreiz tos pārbaudot; pēc tam viņš atbrīvojās no pēdējā balasta. Vienīgais kontroles līdzeklis patlaban bija gāzes vārsts. Augstāk pacelties nebija iespējas, varēja tikai nolaisties.

Lī modri vērās nemierīgajā gaisā, tumšajās debesīs izšķirdams milzīgu kalnu sienu. No lejas nāca rēcošs, brāzmains troksnis kā bangas plīkšķi akmeņainā krastā, bet Lī zināja, ka tur vējš plosās pa koku vai­nagiem. Ak tad jau tiktai! Viņi pārvietojās ātrāk, nekā Li bija cerējis.

Ar nosēšanos kavēties nedrīkstēja. Lī pēc dabas bija pārāk aukstasinīgs, lai niknotos uz likteni; parasti viņš, pacēlis uzacis, atturīgi sasveicinājās ar to, bet šobrīd gan nespēja valdīt izmisuma trīsas tagad, kad neatlika ne­kas cits kā vien lidot negaisam pa priekšu, gaidot, līdz tas pierimst. Lai nu kā, par vienu varēja būt drošs ar šāvie­niem viņus nenotrieks.

Paņēmis plaukstā Hesteri, Lī novietoja to drošībā sev pie krūtīm, cieši aizpogādams audekla kreklu, lai viņa tur spēj noturēties. Grummans sēdēja nosvērts un kluss;

šamaņa dēmons, vēju šaustīts, ar nagiem stingri turējās groza malā; spalvas tam vējā bija saslējušās stāvus.

-    Tūdaļ laižamies lejā, doktor Grumman, Li centās pārkliegt vēju. Jums jāpieceļas un jāsagatavojas lēcie­nam. Turieties pie savienotājgredzena un, kad saukšu, metieties laukā!

Grummans viņam paklausīja. Lī pameta skatienu lejup, uz priekšu, tad lejup, tad atkal uz priekšu, salīdzi­nādams apšaubāmo mirkļa iespaidu ar nākamo, un mirk­šķinādams izkratīja no acīm lietus lāses spēja vēja brāzma trieca tās pret lidaparātu kā riekšavu grants, un nu vēja gaudošanai un lapu plikšķiem lejā pievienojās ba­lona dārdoņa, tā ka Li gandrīz vai nesaklausīja pērkonu.

-   Klāt esam! viņš sauca. Jūs, šamaņa kungs, savā­rījāt lielisku vētru!

Pavilcis gāzes vārstuļa auklu, Lī piesēja spaili, lai vārsts neaizveras. Gāzei pa lidaparāta augšdaļu izplūstot neredzamos augstumos, balona zemākais posms saplaka, un tur, kur vēl pirms brīža bija izliekta bumba, tagad vei­dojās ieloce, pēc tam otra.

Grozs mētādamies sasvērās tik mežonīgi, ka nevarēja saprast, kur tas nosēdīsies; vēja brāzmas bija tik spējas un untumainas, ka, pašiem nezinot, viņus viegli varēja aizpūst augstu debesīs, taču pēc mirkļa, sajuzdams pēk­šņu aizķeršanos, Li jau zināja, ka žākurs ir ieķēries zarā. Kavēklis nebija ilgs, taču pierādīja, cik tuvu zemei viņi jau atrodas.

Lī iesaucās: Piecdesmit pēdas virs koku galotnēm…

Šamanis pamāja.

Kartējais šķērslis, šoreiz krietni negantāks abi vīri smagi ietriecās groza malā. Gaisa kuģotājam Lī tas nebija nekas jauns, viņš līdzsvaru atguva ātri, bet Grummanu trieciena spēks pārsteidza. Tomēr viņš savienotājgredzenu neatlaida, un Lī redzēja, ka šamanis, droši atguvis līdz­svaru, ir sagatavojies lēcienam.