Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Mirkli vēlāk naca briesmīgākais grūdiens no visiem žākurs uzdūrās zaram, kas nelaida to vaļā. Grozs, acu­mirklī sasvēries lejup, pēc sekundes ietriecās koku galot­nēs un tad, slapju lapu šaustīts un aiz zariem ķeroties, ar grūdienu kā šaubīdamies apstājās.

-   Vai jus tur vēl esat, Grummana kungs? Lī sauca, jo redzēt jau neko neredzēja.

-   Aizvien tepat, Skorsbija kungs.

-    Kādu minūti vajadzētu palikt mierā, lai skaidri re­dzam, kas un kā, Lī teica. Grozu neganti mētaja vējš, varēja manīt, ka viņi maziem rāvieniem nosēstas, tikai nevarēja saprast, uz kā.

Pēc mirkļa sekoja stiprs grūdiens no sāniem; balons bija teju vai tukšs un tāpēc uztvēra vēju kā bura. Lī iešā­vās prātā, ka vajadzētu no balona atbrīvoties, bet, ja tas neaizlidos, tad paliks karājoties koku galotnēs kā karogs, nododams viņu atrašanās vietu; labāk jau to ievilkt grozā.

Zibens noplaiksnīja atkal, un pēc mirkļa nogranda pēr­kons. Vētra trakoja vai virs pašas galvas. Spožs gaismas uzplaiksnījums Lī acīm atklāja ozola stumbru ar lielu, baltu rētu lauztā zara vietā, lai gan tas bija tikai aizlauzts, jo grozs iesēdās tur, kur zars vēl turējās pie stumbra.

-   Uzmetīšu virvi un nokāpšu leja, Lī sauca. Tiklīdz būsim ar kājām uz zemes, varēsim plānot tālāk.

-    Es jums sekošu, Skorsbija kungs, atsaucās Grum­mans. Mans dēmons teic, ka zeme ir četrdesmit pēdu attālumā.

Kad dēmons-ērglis atkal iekārtojās uz groza malas, Lī juta spēcīgu spārnu plivināšanu.

-    Viņš spēj lidot tik tālu? Lī pārsteigts novilka un, .j acumirklī par to aizmirsis, metās stingri nostiprināt tauvu; vispirms pie savienotājgredzena, tad pie zara, tā ka, pat ja grozs gāztos zemē, kritiens tiktu mīkstināts.

Pēc tam, novietojis Hesteri drošībā pie krūtīm, Li atlikušo tauvas galu pārmeta pāri bortam un rausās lejā, lidz sajuta zem kājām stabilu pamatu. Zari ap stumbru bija saauguši biezi tas bija pamatīgs koks, dižozols. Nomurminājis ozolam pateicības vārdus, Li paraustīja virvi par zīmi Grummanam, ka var laisties lejā.

Vai visā kņada nebija dzirdama vēl kāda skaņa? Lī modri saausījās. Jā, cepelīna dzinējs, varbūt ne viens vien, kaut kur augšā nevarēja saprast, tieši cik augstu un no kuras puses tas lido; troksnis, ildzis apmēram mi­nūti, apklusa.

Šamanis nokāpa zemē.

-   Vai dzirdējāt? jautāja Lī.

-   Jā. Manuprāt, tas devās augstāk kalnos. Apsveicu ar drošu kuģa nosēdināšanu, Skorsbija kungs!

-    Viss vēl nav galā. Pirms rītausmas balons jādabū zem pārsega citādi tas jau pa gabalu nodos mūsu atra­šanās vietu. Vai esat noskaņots uz strādāšanu, doktor Grumman?

-    Sakiet, kas jādara.

-   Lieliski! Uzrausīšos atpakaļ augšā pa virvi un nolai­dīšu jums leja dažas lietas. Viena no tām būs telts. Jūs varētu to uzsliet, es tikmēr lūkošu noslēpt balonu.

Labu laiciņu abi rāvās vaiga sviedros; bija arī kāds bīs­tams brīdis, kad zars, uz kura balstījās grozs, beigās nolūza un ar visu Lī nogāzās zemē, taču kritiens nebija ilgs balons, joprojām kārstīdamies koku galotnēs, grozu noturēja.

Patiesībā kritiens pat atviegloja Lī bēdzināšanas dar­bus, jo balona apakšdaļa bija iegrozījusies apvalkā un nu, strādājot zibens gaismā, raustot, griežot un spārdot Lī pamanījās to ievilkt zemākajos zaros, prom no svešām acīm.

Vējš turpināja locīt koku galotnes uz vienu un otru pusi, taču brīdī, kad Lī saprata, ka vairs neko nespēs darīt, negantākais lietus bija garām. Norausies lejā, Lī atklāja, ka šamanis ir ne vien uzslējis telti, bet arī uz­būris ugunskuru un patlaban vāra kafiju.

-    Vai tas ar burvestību palīdzību? izmircis līdz pēdē­jai vīlei un stīvs, jautāja Lī. Viņš lēni ietrausās teltī un paņēma Grummana sniegto krūzi.

-    Nē, par to japateicas skauta pieredzei, atbildēja Grummans. Vai jūsu pasaulē ir skauti? Vienmēr saga­tavoties! Labākais veids, kā iegūt uguni, ir sausi sērko­ciņi. Bez tiem es ceļā nelaižos. Šī nav sliktākā apmetnes vieta, Skorsbija kungs.

-   Vai dzirdējāt atkal cepelinus?

Grummana roka sastinga pusceļā. Lī ieklausījās: tik tiešām, kaut kur pukšķēja dzinējs tagad, kad lietus mazliet mitējās, skaņa izcēlās skaidrāk.

-    Viņi pārlidoja mums pāri jau divas reizes, teica Grummans. Precīzas koordinātas viņi vēl nezina, vie­nīgi to, ka kaut kur tepat mums jābūt.

Pēc minūtes apmēram tur, kur bija aizlidojis cepelīns, uzplaiksnīja blāzma. Ne tik spoža kā zibens, tomēr spilgta. Lī šo uzliesmojumu pazina.

-    Uguni labāk nodzēst, doktor Grumman, Lī teica, lai cik žēl, jāiztiek bez tās. Pārvalks rādās biezs, bet ej nu sazini. Tagad gan es likšos gulēt, vienalga, izmircis vai sauss.

Līdz rītam izžūsiet, šamanis atbildēja.

Pagrābis riekšavu mitras zemes, viņš apslāpēja liesmu, un Lī, ar grūtībām apgūlies mazajā teltī, aizvēra acis.