Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Taču ne neievēroti. Jo tuvāk Lī balons pielidoja pilsētai, jo skaidrāk atklājās veidojumu uzvedība. Bija redzams, ka daži bērni tos interesē, vienam otram tie sekoja proti, lielākiem bērniem tiem, kas (ciktāl Lī varēja saskatīt teleskopā) bija jau uz pieaugušo sliekšņa. Lī redzēja zēnu garu, kalsnu jaunieti ar melnu matu cekulu viņu caurspīdīgās būtnes bija aplenkušas tik ciešā lokā, ka šķita zēna augums gaisā virmo. Kā mušas ap gaļas gabalu. Bet zēnam par to nebija ne jausmas, lai gan laiku pa laikam viņš paberzēja acis vai papurināja galvu, it kā cenzdamies labāk saredzēt.

-   Kas, pie joda, tie tadi?—jautāja Lī.

-   Tautā viņus sauc par Rēgiem.

-    Ko viņi tur dara?

-   Vai esat dzirdējis par vampīriem?

-   Tikai nostāstos.

-   Rēgi, tāpat kā vampīri, mielojas ar asinīm, tikai viņu barība ir uzmanība. Apzināta un saprotoša interese par pasauli. Bērnu nenobriedušais prāts viņus tā nevaldzina.

-    Tad jau viņi ir pretstats Bolvangaras nešķīsteņiem.

-   Nebūt ne. Gan Ziedojumu padomi, gan kūtros Rēgus pievelk vispārzināma patiesība par cilvēku proti, nevai­nība atšķiras no pieredzes. Ziedojumu padome jūt bailes un naidu pret Putekļiem, savukārt Rēgi no tiem gūst baudu; lai nu kā, gan vieni, gan otri ir kā apsēsti ar Pu­tekļiem.

-Viņi aplenkuši zēnu…

-    Viņš drīz bus pieaudzis. Necik ilgi, un Rēgi zēnam uzbruks tad viņa dzīve kļūs par bezcerīgu bēdu ieleju. Viņš ir nolēmēts.

-   Pie svētā Pētera! Vai nevaram viņu glābt?

-   Nē. Rēgi mūs acumirkli sagrābtu. Šeit viņi mūs aiz­sniegt nespēj; viss, ko varam darīt, ir vērojot turpināt lidojumu.

-    Bet kur tad ir pieaugušie? Jūs taču neteiksiet man, ka visa pasaule sastāv no vieniem vienīgiem bērniem?

-    Rēgi bērnus padarījuši par bāreņiem. Šajā pasaulē tādu nav mazums. Bērni klimst riņķi, iztikdami no tā, kas atrodams pēc pieaugušo aizbēgšanas. Un atrast, kā redzat, var daudz ko. Badu viņi nemirst. Šo pilsētu, ka rādās, ieņemuši neskaitāmi Rēgi, tāpēc pieaugušie pār­cēlušies uz drošāku vietu. Vai ievērojāt, cik maz laivu stāv ostā? Bērniem nekas ļauns nenotiks.

-    Ja neskaita lielākos. Kā tas nabaga zēns, ko re­dzējām…

-    Skorsbija kungs, šī pasaule tā ir iekārtota. Un, ja vēlaties darīt galu nežēlībai un netaisnībai, jums jāved mani tālāk. Man darāms savs darbs.

-    Es domāju… Lī iesāka, cenzdamies sameklet īstos vārdus, man šķiet, nežēlība jaapkaro tur, kur to redzi; palīdzība jāsniedz vietā, kur tā ir vajadzīga. Vai arī es kļūdos, Grummana kungs? Esmu tikai nezinošs gaisa kuģotājs. Esmu aptaurēts nezinītis, kas noticēja, izdzir­dot, ka šamaņiem, piemēram, piemīt spēja lidot. Kā izrā­dās, vismaz viens šamanis to nespēj.

-   Bet es taču varu!

Balons laidās zemāk, zeme cēlās pretim. Viņu priekšā uz līdzenas vietas izauga taisnstūrveida akmens Lī to laikus pat nepamanīja.

-    Man bija jālido, Grummans turpināja, es jūs iz­saucu un tagad, rau, lidoju.

Šamanis pilnībā apzinājās briesmas, kādām viņi bija pakļauti, taču atturējās gaisa kuģotajam ko aizrādīt. Lī īstajā bridi pavilka viena balasta maisa auklu. Smiltis izbira, un balons liegi pacēlās, veiksmīgi izvairījies no torņa apmēram pāris metru attālumā. Kāds ducis iztrau­cētu vārnu ķērkdamas lidoja ap balonu.

-   Jādomā, ka tiešām lidojat, piekrita Lī. Jums, dok­tor Grumman, raksturīgas dīvainas metodes. Vai tik ne­esat pavadījis laiciņu kopā ar raganām?

-   Esmu gan, Grummans atzinās. Arīdzan akadēmiķu aprindās un garu vidu. Muļķību esmu sastapis visur, taču katrā joma atradās pa gudrības graudam. Bez šaubām, gudrības visur bija vairāk, nekā es spēju atpazīt. Dzīve ir smaga, Skorsbija kungs, un tomēr mēs tai pieķeramies.

-    Un šis ceļojums, ko uzsākām? Muļķība tas vai viedums?

-    Dižākā no man zināmajām gudrībām.

-   Pasakiet man vēlreiz savu nolūku. Sameklet brinumnaža nesēju, bet pēc tam?

-    Pateikšu nesējam viņa uzdevumu.

-     Un šajā uzdevumā ietilpst Liras aizsargāšana, gaisa kuģotājs Grummanam atgadināja.

-   Aizsargāti būsim mēs visi.

Viņi turpināja lidojumu, un necik ilgi, pilsēta palika aiz muguras.

Lī pārbaudīja aparatūru. Kompass joprojām brīvi svār­stījās, altimetrs gan, ciktāl Lī varēja spriest, darbojās precizi, ziņodams, ka lidojums gar jūras krasta līniju noris aptuveni tūkstoš pēdu augstumā. Mazliet tālāk, dū­makā tīta, pacēlās augsta zaļu kalnu grēda, un Lī noprie­cājās, ka bija sarūpējis kārtīgus balasta maisus.

Tomēr, veicot kārtējo apvāršņa izlūkošanu, Lī sirds uz brīdi pamira. To juta arī Hestere, noraustīdama ausis un pagriezdama galvu tā, lai viņas zeltīti brūnganā acs lūko­jas Lī sejā. Pacēlis Hesteri, Lī iestūķēja to mēteļa krūšu kabatā un atkal pievērsās teleskopam.

Nē, viņš nebija kļūdījies. Tālu dienvidu pamalē (ja vir­ziens, no kurienes viņi lidoja, tiešām bija dienvidi) caur dūmaku lidoja vēl viens balons. Bula mirgoņā redzamība nebija diez cik laba, taču otrais balons bija lielāks un lidoja augstāk.

Arī Grummans bija to pamanījis.

-   Vai ienaidnieks, Skorsbija kungs? pielicis plaukstu acīm, šamanis vērigi ielūkojās pērļainajā gaismā.