Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Uz šo cietoksni dodas visdažādākie karotāji no visas pasaules. Vīrieši un sievietes, jā arīdzan kaujas gari un apbruņoti radījumi tādus savu mužu nebiju redzējusi: ķirzakas un pērtiķi, milzu putni ar indīgām spalvām; tik sveši radījumi, ka es pat nevaru iedomāties, kā viņus sauc. Un citās pasaulēs arī ir raganas, māsas, vai jūs to zinājāt? Runāju ar raganām no pasaules, kas it kā atgā­dina mūsējo, tomēr stipri atšķiras. Šīs raganas nedzīvo ilgāk par mūsu necilo mūžu, un viņu rindās redz arī vīriešus, vīriešus-raganas, kas lido tāpat kā mēs…

Rutas Skādi vēstījums iedvesa Serafinas Pekkalas klana raganās godbijību, bailes un neticību. Bet Serafina viņai ticēja un mudināja stāstīt tālāk.

-   Ruta Skādi, bet vai lordu Ezrielu satiki? Vai spēji līdz viņam aizkļūt?

-    Spēju gan, taču tas nenācās viegli, jo lords Ezriels atrodas tik daudzu aktivitāšu centra un visas tās vada. Taču es, tapusi neredzama, iekļuvu viņa visapslēptākajā kambarī, kad viņš gatavojās naktsmieram.

Visām raganām kļuva skaidrs, kas notika tālāk, bet Vilam un Lirai gan par to nebija ne jausmas. Tā kā Rutai Skādi to sīkāk stāstīt nevajadzēja, viņa turpinaja: Kad pajautāju, kāpēc viņš pulcina visus spēkus un vai tiesa, ko dzird runājam par izaicinājuma mešanu Visvarena­jam, lords Ezriels iesmējās.

-   Vai tad par to runā arī Sibīrijā? viņš brīnījās, un es apstiprināju, ka arīdzan Svalbārā un visos ziemeļu nova­dos mūsu ziemeļos; pastāstīju viņam ari par mūsu paktu un to, ka es atstāju mūsu pasauli, lai viņu meklētu un atrastu.

Un viņš, māsas, aicināja mūs pievienoties. Pievienoties viņa karapulkam pret Visvareno. No sirds vēlējos, kaut varētu mūsu vārdā uz vietas un tūlīt zvērēt; savu klanu es iesaistītu karā ar lielāko prieku. Lords Ezriels man paskaidroja, ka dumpoties esot pareizi un taisnīgi, ja ņem vērā, ko Varas aģenti pastrādājuši Visvarenā vārdā… Un tad es iedomājos par Bolvangaras bērniem un citiem šau­šalīgajiem sakropļošanas gadījumiem mūsu pašu dienvidu zemēs. Viņš pastāstīja par daudziem ar Varas svētību pa­strādātajiem derdzīgajiem, cietsirdīgajiem pasākumiem ka dažās pasaulēs tiek sagūstītas raganas un sadedzinātas dzīvas, jā, māsas, tādas pašas raganas kā mēs…

Viņš atvēra man acis. Atklāja to, ko nekad nebiju pa­manījusi: cietsirdību un šausmas, un tas viss pastrādāts Visvarenā vārdā, tikai lai iznīcinātu dzivesprieku un patiesīgumu.

Ai, māsas, kā es vēlējos kopā ar visu klanu iesaistīties šajā pasākumā!

Taču zināju, ka vispirms jāapspriežas ar jums, un tad laidos atpakaļ uz mūsu pasauli, lai parunātu ar Ievu Kasku un Reinu Miti, un citām raganu karalienēm.

Pēc tam neuzkrītoši atstāju kambari, sameklēju mākoņpriedi un laidos prom. Necik tālu neaizlidoju, jo sa­cēlās drausmīgs vējš, kas iesvieda mani augstu kalnos, nācās meklēt patvērumu klints virsotnē. Zinādama, kas par radījumiem mitinās klintīs, atkal tapu neredzama un pēkšņi tumsā sadzirdēju balsis.

Šķiet, biju uzsteberējusi visvecākā klinšu rēga mītnes vietā. Viņš ir akls, citi pienes šim ēdamo smirdīgu maitu no zemienes. Un lūdz viņa padomu.

-   Vecotēv, viņi teica, ciktāl sniedzas tava atmiņa?

-    Daudzus mūžus tālā senatnē. Ilgi pirms cilvēces ra­šanās, viņš atbildēja klusā, aizlūzušā un vārgā balsī.

-    Vecotev, vai tiesa, ka drīzumā gaidāma visu laiku lielākā kauja?

-   Jā, bērni, vecais apstiprināja. Lielāka pat par bei­dzamo kauju. Būs līksmu līksmās dzīres mums visiem. Prieka un pārpilnības dienas ikvienam rēgam jebkurā pasaulē.

-    Un kas, vecotēv, šai kaujā uzvarēs? Vai lords Ezriels Visvareno iznīcinās?

-    Lorda Ezriela karaspēks skaitāms miljonos, vecais klinšu rēgs jaunajiem teica, viņš tos sapulcinājis no visas pasaules. Viņa karaspēks ir krietni lielāks par to, kas savulaik cīnījās pret Visvareno, un ari labāk orga­nizēts. Kas attiecas uz Visvarenā spēkiem, nu, skaitliski tas ir simtkārt spēcīgāks. Taču Visvarenais ir vairākus gadsimtus vecs, daudz vecāks pat par mani, bērni, un viņa pulki ir iebiedēti, bet tie, kas nav iebiedēti, slīgst pašapmierinātībā. Cīņa būs līdzvērtīga, taču lords Ezriels svinēs uzvaru, viņš ir dedzīgs, uzdrīkstas un tic sava mērķa taisnīgumam. Vienīgi, lūk, kas, bērni. Viņam nav Eshetra. Bez tā visi lorda Ezriela speķi lemti sakavei. Un tad, mani bērni, līksmosim ilgus gadus!

Un, košļādams smirdīgo praulu, kas viņam bija at­nests, vecais smējās, un visi pārējie līksmi piebalsoja.

Tagad varat iedomāties, cik modri klausījos, lai uzzi­nātu ko vairāk par to Eshetru, taču gaudoja vējš un es nedzirdēju neko vairāk par jaunā rēga jautājumu: "Ja lor­dam Ezrielam vajadzīgs Eshetrs, kāpēc viņš to nepasauc?"

Vecais rēgs atbildēja tā: "Lordam Ezrielam par Es­hetru zināms ne vairāk kā tev, mans bērns! Tur jau tas joks! Aiz smiekliem gar zemi jākrīt…"