Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Vils atkal apsēdās, uzgrieza Lirai muguru un, aizvien vairīdamies meiteni uzlūkot, pārlaida pār acīm plaukstu. Lira izlikās to neredzam.

Vil, viņa teica, tas, ko stāstīji par māti… Un Tulio, kad viņam piekļuva Rēgi… Un, kad tu vakar teici, ka, tavuprāt, Rēgi ieradušies no tavas pasaules…

-    Ja. Tas viss ir bezjēdzīgi. Māte jau nav traka. Puikas noturēja viņu par vājprātīgu, izsmēja, centās nodarīt sāpes, bet tā nemaz nav traka viņa nav. Mātei tikai uznāk bailes, vienīgi es nesapratu, no kā. Un mātei allaž vajadzēja darīt kaut ko ērmotu ej nu sazini, kāpēc, bet viņa jau laikam zināja. Piemēram, skaitīt lapas, un Tulio jau vakar ari skaitīja, tikai akmeņus. Varbūt tā viņi cen­tās atvairīt Rēgus uzgriežot muguru kaut kam biedē­jošam, cenšoties aizrautīgi interesēties par akmeņiem un to, kā tie sader kopā, vai lapas krūmā it kā, ja vien spētu saskatīt šīs nodarbes svarīgumu, viņi būtu drošībā. Nezinu. Šķiet, tā varētu būt. Bet bija arī kas cits, kas māti biedēja, kaut vai tie vīri, kuri nāca mūs aplaupīt; lai nu kā, kaut kas līdzīgs Rēgiem tomēr tas ir. Varbūt tiešām musu pasaulē ir Rēgi, tikai mēs tos neredzam, neesam devuši tiem vārdu, bet viņi pastāv un neliek mieru manai mātei. Tāpēc vakar, kad aletiometrs ziņoja, ka mātei nekas nekaiš, es no sirds nopriecājos.

Vils atri elpoja, ar labo roku cieši satvēris maksti naža spalu. Lira neteica neko, un arī Panteleimons klusēja.

-    Kad tu īsti uzzināji, ka tev jādodas meklēt tēvu? Lira pēc mirkļa jautāja.

-   Jau sen, Vils atbildēja. Iestāstīju sev, ka viņš at­rodas ieslodzījumā un man jāpalīdz viņam izbēgt. Es izdomāju garas rotaļas, kurās to paveicu; šis pasākums dažkārt ilga pat vairakas dienas. Vai arī viņš atradās uz vientuļas salas; tad kuģoju turp un vedu viņu mājās. Un tēvs skaidri zināja, kas darāms, jo sevišķi ar māti; viņai kļūtu labāk, tēvs rūpētos par māti un mani, man atliktu vien iet skolā un iedzīvoties draugos, un beidzot man būtu gan māte, gan tēvs. Tā es no laika gala centos sev iestāstīt: tiklīdz izaugšu, došos meklēt tēvu… Un māte allaž atkārtoja, ka saņemšu no tēva mantiju. Viņa tā mēdza teikt, gribēdama mani uzmundrināt. Es nezināju, ko tas nozīmē, tomēr izklausījās svarīgi.

-   Vai draugu tev nebija?

-    Kā man varēja būt draugi? — zēns jautāja, neviltoti pārsteigts. Draugi… Viņi taču nāk pie tevis uz mājām, pazīst tavus vecākus un… Dažu labu reizi viens otrs zēns varēja aicināt mani pie sevis uz mājām, es varēju iet vai neiet, taču nevarēju atbildēt ar to pašu. Tāpēc jau man nebija neviena drauga. Es gan gribēju… man bija kaķis, Vils turpināja. Cerams, ka viņam viss labi. Cerams, viņu kāds pieskata…

-   Kas tas par vīru, ko tu nogalināji? Lira smagi puk­stošu sirdi jautāja. Kas viņš tāds bija?

-    Nezinu. Ja reiz nogalināju, man vienalga. Viņš to bija pelnījis. Viņi ieradās divatā. Nāca bez sava gala uz mūsmājām, mocīja māti, līdz viņu atkal pārņēma bailes, trakāk nekā jebkad. Gribēja izdibināt visu par tēvu, ne­lika māti mierā. Nemaz nezinu, vai viņi bija no policijas vai vēl no kurienes. Sākumā šķita, ka tie ir kādas bandas locekļi, kas iedomājušies, ka tēvs aplaupījis banku un varbūt paslēpis mājās naudu. Bet naudu jau viņi nepra­sīja, tikai papīrus. Karoja tēva sūtītās vēstules. Vienudien abi ielauzās mūsmājās, un tad es apķēros, ka citur mātei būs drošāk. Saproti, meklēt palīdzību policijā es nevarēju, viņi aizvestu māti prom. Nezināju, ko iesākt.

Tāpēc beigās vērsos pie vecās kundzes, kas mācīja man klavierspēli. Neviens cits man prātā neienāca. Palūdzu, vai māte var palikt pie viņas, un tad māti tur aizvedu. Manuprāt, viņa par māti rūpējas, kā nākas. Tikmēr pats atgriezos mājās meklēt vēstules. Es zināju, kur māte tās nolikusi, atradu, bet viri atkal atnāca un ielauzās mūs­mājās. Tas notika naktī vai agri no rīta. Mēs ar Moksiju nobēgām kāpņu galā, Moksija ir mans kaķis. Moksija iznāca no guļamistabas; es to pat nemanīju, arī vīrs ne, un, kad es viņam iebelzu, Moksija viņu paklupināja, un vīrs nogāzās līdz kāpņu apakšai…

Bet es laidos lapās. Un tas arī viss. Nebūt negrasījos viņu nogalināt, bet, ja to izdarīju, man vienalga. Aizlai­dies ierados Oksfordā un atradu to logu. Tas notika tāpēc, ka ieraudzīju citu kaķi un apstājos to pavērot, kaķis jau logu atrada pirmais. Ja es viņu nebūtu ieraudzījis… Gluži kā mājās — ja Moksija nebūtu īstajā brīdi iznākusi no guļamistabas…

Ja, novilka Lira, tev paveicās. Bet mēs ar Panu nupat spriedām, kas notiktu tad, ja es Džordanā nebutu noslēpusies atpūtas telpas drēbju skapī un nenoskatītos, ka direktors ber vīnā indi. Tad jau ar mums itin nekas nebūtu noticis…