Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-   Nemainies gan!

-   Varbūt tu… Klau, Pan, ja es mainos, tavas pārvērtī­bas beigsies. Pie kura veidola tu domā apstāties?

-   Pie blusas, cerams.

-   Beidz, vai tad tev nav ne mazākās nojausmas, kas tu varētu būt?

-   Nē, un man tas ir vienalga!

-   Tu esi saīdzis, jo nedaru to, ko gribi tu.

Panteleimons kļuva par cuku un sāka rukšķēt, kviekt un sprauslāt, līdz Lira neizturēja un iesmejas; pēc tam, pārtapis vāverē, dēmons skrēja līdzās meitenei, lecot no zara uz zaru.

-    Ka tu domā, kas ir viņa tēvs? Panteleimons neri­mās. Vai nebūs no tiem, ko esam satikuši?

-   Iespējams. Bet viņš ir saistīts ar kaut ko tiešām nozīmī­gu, gandrīz tikpat nozīmīgu kā lords Ezriels. Neapšaubami. Lai nu kā skaidrs, ka tas, ko darām mēs, nav mazsvarīgi.

-    Ej nu sazini, Panteleimons nepiekrita. Varam tā domāt, bet zināt jau nezinām. Putekļus meklēt izšķīrā­mies vien tāpēc, ka nomira Rodžers.

-   Zinām gan, ka tas ir svarīgi! Lira kaismīgi iebilda un pat piecirta kāju. — Un ari raganas zina. Visu šo gaisa gabalu viņas mērojušas tikai tāpēc, lai sargātu mani un palīdzētu! Savukārt mums jāpalīdz Vilam atrast tēvu. Tas ir svarīgi! Pats zini, ka tā ir, citādi jau nelaizītu viņam brūces. Un vispār kāpēc tu tā darīji? Tu pat nepalūdzi man atļauju. Neticēju savām acīm, kad ierau­dzīju tevi to darām.

-    Tāpēc, ka Vilam nav dēmona, bet tobrīd tas viņam bija vajadzīgs. Un, ja tu būtu kaut uz pusi tik apķērīga, kā pati iedomājies, būtu to zinājusi!

-   Vispār jau es zināju, Lira atzinās.

Tad saruna pārtrūka viņi panāca Viļu, kas bija ap­sēdies uz akmens līdzās takai. Panteleimons, partapis mušķērājā, sāka laidelēties starp koku zariem, bet Lira jautāja: Vil, kā tu domā, ko tie bērni tagad darīs?

-    Mums jau pakaļ neskries. Pārbijušies no raganām līdz nāvei. Varbūt dosies atkal klejojumos.

-   Jā, varbūt… Tomēr nazi viņi tik ātri neaizmirsīs. Ta dēļ viņi var mums sekot.

-   Lai! Nazi viņiem tāpat nedabūt, nu vairs ne. Pats to sākumā negribēju. Taču, ja ar to var nogalināt Rēgus…

-   Andželika man jau no paša sākuma neiedvesa uzti­cību, Lira nevainīgi izmeta.

-   Tā jau bija, Vils piekrita.

-   Jā, nudien… beigās man tā pilsēta bija līdz kaklam.

-    Es, to atradis, jutos kā septītajās debesīs. Neko la­bāku nespēju iztēloties. Bet padomā tik, tur visu laiku mudžēja Rēgi, taču mēs to pat nenojautam…

-   Lai nu kas, bet bērni manu uzticību ir zaudējuši, Lira turpināja. Cik atceros, Bolvangarā tā nebija lai ko da­rīja pieaugušie, lai cik nelāgi rīkojās, bērni izturējās citādi. Tik nežēlīgi viņi nebija. Tomēr tagad mani pārņem šaubas. Tādā situācijā bērnus vēl nebiju redzējusi, kas ir, tas ir.

-    Es gan, teica Vils.

-   Kur? Savā pasaulē?

-Jā, Vils, juzdamies neveikli, atbildēja. Lira pieklususi nogaidīja, un zēns turpināja: Kad mātei uznāca melnie. Mēs ar viņu, vai zini, dzīvojām divatā, bez tēva. Viņa bieži iztēlojās to, kā īstenībā nebija, un sāka darīt kaut ko pavi­sam bezjēdzīgu protams, nejau pret mani. Dažkārt māte kā uzburta gribēja kaut ko pasākt vai sāka uztraukties, vai atkal baidījās no katra nieka, un es parasti viņai palīdzēju. Kaut vai pieskarties visam margām parkā vai saskaitīt krūmam lapas un tamlīdzīgi. Ne jau vienmēr ar māti bija tik ļauni. Lai nu kā, baidījos, ka citi var uzzināt, ka māte ir tāda; man šķita, ka tad viņu aizvedīs prom, tāpēc centos pieskatīt viņu, slēpt. Nevienam par to nebildu ne vārda.

Reiz mātei uzmācās bailes, kad manis nebija klāt un nevarēju viņai palīdzēt. Es biju skolā. Māte izgāja laukā, mugurā neko īsti neuzvilkusi, pati to nemanīdama. Un daži puikas no mūsu skolas gadījās viņai ceļā un sāka…

Vila seja dega. Viņš neapzināti sāka staigāt turp un at­pakaļ, novērsās no Liras, zēna balss iedrebējās, acis metās slapjas. Pēc briža Vils turpināja: Viņi māti spidzinaja, gandrīz tāpat kā tie bērni pie torņa kaķi… Nosprieduši, ka māte ir traka, gribēja viņai nodarīt pāri, varbūt pat nogalināt es nebrīnītos par to. Māte nebija tāda kā visi, viņi to ienīda. Lai nu kā, es māti atradu, pārvedu mājās un nākamajā dienā izplucos ar puiku, kas bija šī pasāku­ma barvedis. Izkāvāmies, salauzu viņam roku, laikam iz­dauzīju pat dažus zobus īsti neatceros. Grasījos piekaut arī pārējos. Savārīju īstas ziepes, tomēr sapratu, ka labāk apstāties ja nu viss nāktu gaismā? Es domāju skolotājus un varas iestādes viņi dotos pie mātes sūdzēties, atklā­tu, kā ar viņu ir, un pēc tam aizvestu prom. Tāpēc izlikos, ka nožēloju, skolotājiem tikai pateicu, ka vairs tā ne­darīšu. Viņi mani sodīja par kaušanos, bet es klusēju. Par spīti visam, tomēr noturēju māti drošībā. Neviens cits, izņemot tos puikas, neko nenojauta, un viņi zināja, ko da­rīšu, ja šie izpļāpāsies; zināja, ka nākamreiz viņus nositīšu, ka ar kāvienu cauri netiks. Nedaudz vēlāk mātei kļuva labak. Neviens neko neuzzināja.

Lai nu kā, pēc šī notikuma es bērniem neuzticējos, ne vairāk kā pieaugušajiem. Tie arī ir tikpat nadzīgi uz ļau­niem darbiem. Tāpēc, redzot bērnu izdarības Čigaces pil­sētā, nemaz nejutos pārsteigts.

Bet, kad ieradās raganas, gan nopriecājos.