Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Lai nu kā, doktore uzmeta mugursomu plecos un, at­stājusi mašīnu, iegriezās Benberijas ceļā, pa kuru noso­ļoja divsimt vai trīssimt metrus līdz vietai, kur no ceļa apļa pa kreisi nogriežas Sanderlendas avēnija. Laikam gan nekad iepriekš viņa nebija jutusies tik muļķīgi.

Tomēr, nogriezušies gar stūri un redzēdama dīvainos, it kā bērnišķīgos kokus, kurus bija redzējis arī Vils, Mērija saprata, ka vismaz kads patiesības grauds šaja pasākumā slēpjas. Zem kokiem zālē, ceļa galā uzslieta stāvēja neliela taisnstūrveida sarkanbalta neilona telts, kādas elektriķi ceļ, lai darba laikā varētu paslēpties no lietus, un līdzās teltij bija novietots balts Transit furgons bez kādas zīmes, ar tumši stiklotiem logiem.

Ko tur daudz raustīties! Mērija devās taisni uz telti. Kad viņa jau teju bija klāt, mašīnas aizmugures durvis atsprāga vaļā un pa tam izkāpa policists. Bez ķiveres viņš izskatījās pavisam vēl zēns; ielas laterna zem lapu tumšā zaļuma pilnībā apspidēja viņa seju.

-    Kundze, vai drīkstu jautāt, kurp jūs ejat? policists jautāja.

-    Uz telti.

-    Baidos, ka nevarēsiet. Esmu saņēmis rīkojumu ne­vienu nelaist tai tuvumā.

-    Labi, Mērija teica. Priecājos, ka vieta ir aizsar­gāta. Taču es nāku no Dabaszinātņu departamenta; sers Čārlzs Letroms lūdza mūs sagatavot pārskatu par priekš­darbiem un ziņot, lai pēc tam var tos pienācīgi caurlūkot. Svarīgi to veikt laikā, kad visapkārt nav drūzmas, ne­šaubos, ka saprotat, kāpēc.

-   Jā, protams, policists atbildēja, bet vai jūs varat pierādīt, kas esat?

-   Nu protams, Mērija atbildēja un nocēla no pleciem mugursomu, lai samekletu dokumentu. Starp lietam, ko viņa laboratorijā izņēma no atvilktnes, bija arī veca Olivera Peina bibliotēkas lasītāja apliecība. Piecpadsmit mi­nūšu darbs pie virtuves galda, un fotokartīte no Mērijas pases pārceļoja uz dokumentu, ko, cerams, par viltojumu neatzīs. Policists, paņēmis laminēto dokumentu, vērīgi to aplūkoja.

-     Doktore Olivera Peina, viņš lasīja. Vai jūs gadī­jumā nepazīstat Mēriju Maloni?

-    Protams! Mana kolēģe.

-   Vai zināt, kur viņa patlaban uzturas?

-   Mājās, savā gultā, ja viņai ir kaut cik saprāta. Kāpēc tā jautājat?

-    Nu, cik man zināms, Malones kundze no jūsu iestādes atbrīvota un šeit nedrīkst rādīties. Faktiski esam saņē­muši rīkojumu šāda mēģinājumā gadījumā viņu aizturēt. Ieraudzījis sievieti, es, dabiski, iedomājos, ka tā varētu būt jūs, ja saprotat, ko gribu teikt. Atvainojiet, doktore Peina!

-Ā, tagad man ir skaidrs, teica Mērija Malone.

Policists vēlreiz ieskatījās dokumentā.

-    Jā, viss, šķiet, ir kārtībā, atdodams apliecību Mē­rijai, policists teica. Satraukts un gribēdams parunāties, viņš turpināja: Vai zināt, kas tajā teltī ir?

-    Nu, no pirmavotiem ne, Mērija atbildēja. Tāpēc jau es tagad te esmu.

-    Jādomā, ka tiešām tā. Tad nu viss kārtībā, doktore Peina.

Pakāpies malā, policists ļāva doktorei atraisīt telts durvis. Mērija cerēja, ka policists nepamanīs viņas roku trīcēšanu. Piespiedusi mugursomu krūtīm, viņa iegāja teltī. Apmānīt sargu nu, tas tā kā būtu, taču, ko viņa tur atradīs par to Mērijai nebija ne jausmas. Viņa bija domājusi, ka te būs arheoloģiski izrakumi, mironis, me­teorīts, taču nedz sapņos, nedz nomodā Mērija nebija cerējusi ieraudzīt aptuveni kvadrātmetru lielu atveri gaisā, nedz pamirušu pilsētu pie jūras, kas, iekāpjot citā pasaulē, pavērās viņas acu priekšā.

13 Eshetrs: dievu iznicinātājs

kad uzlēca mēness, raganas sāka burties, lai sadziedētu Vila brūces. Viņas pamodināja zēnu un pieteica no­likt nazi zemē tā, lai uz tā krīt zvaigžņu gaisma. Lira sēdēja turpat līdzās, apmai­sīdama virs ugunskura verdošu katlu ar zālītēm, un, kamēr citas raganas, plaukšķinādamas un kājas piesizdamas, ritmiski brēca, Serafina, sakņupusi pār nazi, skaļā balsī neganti kliedza: Nazīt! Tēraudu tev izplēsa no Zemes mātes iekšām, uguni tad kūra, rūdai lika virt, lika raudāt tai, asiņot un plūst, kala to un laidināja, ledusaukstā ūdenī iemeta, ēzē iekšā cepināja,

līdz tavs asmens tapa asinssārts, apdedzis!

Pēc tam atkal ūdens tevi sāpināja,

vēl vienreiz, tad atkal,

līdz tvaiki miglā mutuļoja

un ūdens žēlastību diedelēja.

Un, kad vienu ēnu sašķēlēji

trīssimt tūkstoš mazās ēnās,

tapa skaidrs, ka esi gatavs tu,

tad par smalko tevi nosauca.

Bet, nazīt, ko gan izdariji tu?

Asins vārtus vēri, vaļā plaši laidi! Nazit, māte tevi ūjina iz pašām zemes iekšām, iz šahtam dziļākajām, alām, iz tērauddzemdes slepenas. Jel ieklausies!

Serafina atkal piesita kāju zemei, saplaukšķināja ar citām raganām, un no visu rīklēm izlauzās mežonigas gaudas, kas pāršķēla gaisu kā ķetnas. Vils, sēdēdams raganu lokā, juta, ka pār muguru skrien auksti šermuļi.

Un tad Serafina Pekkala vērsās pie paša Vila, abām rokām satverdama viņu aiz ievainotās plaukstas. Kad ragana atsāka dziesmu, Vils gandrīz vai sarāvās, tik grie­zīga šķita augstā, skaidrā balss, un Serafinas acis spoži mirdzēja bet zēns sēdēja nepakustēdamies, ļaudamies burvestībai.