Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-   Nē, nē, tas vēl nav nokārtots, steidza atbildēt dok­tors Peins. Daudz kas vēl ir apspriešanas līmenī, nekas vēl nav īsti skaidrs. Ser Čārlz, lūdzu, apsēdieties! Vai varu jums piedāvāt kafiju?

-   Visai laipni no jūsu puses, atbildēja sers Čārlzs un apsēdās, izskatīdamies pēc pašapmierināta kaķa.

Doktore Malone tikai tagad tā pa īstam ieskatījās viesī. Viņas priekšā sēdēja vīrs ap septiņdesmit, turīgs, pašpārliecināts, skaisti ģērbies, radis pie visa labākā, ap­grozījies varas gaiteņos, čukstējis ietekmīgu personu ausīs. Oliveram taisnība viņš kaut ko vēlas. Un bez iz­dabāšanas šī cilvēka atbalstu neiegūt.

Zinātniece sakrustoja rokas uz krūtīm.

Doktors Peins sniedza vīram tasi ar kafiju, sacīdams: Diemžēl viss izklausās pārāk vienkārši…

-   Nepavisam. Vai lai turpinu runāt?

-   Lūdzu, teica doktors Peins.

-    Nu, cik noprotu, jūs esat izdarījuši ne vienu vien fascinējošu atklājumu apziņas laukā. Jā, zinu, neko vēl neesat publicējuši, tas ir garš ceļš šķietami jūsu ne pārāk reālajam pētniecības objektam. Tomēr ar vārdu daudz kas panākams. Un es esmu īpaši ieinteresēts. Man tiešām labpatiktu, ja jūs, piemēram, pētījumos koncen­trētos uz manipulāciju ar apziņu un uz hipotēzi par daudzām pasaulēm Everett vai atceraties, 1957. gads vai apmēram; ticu, ka jūsu rokās ir pavediens, kas šo teoriju manāmi pilnveidotu. Turklāt šāds pētniecības pavērsiens piesaistītu arī aizsardzības strukturu finan­sējumu, un tas, kā jūs varbūt zināt, arī šodien ir ietek­mīgs spēks, kas, dabiski, nav pakļauts šiem nogurdi­nošajiem pieteikumu procesiem.

Neceriet, ka atklāšu jums savus avotus, sers Čārlzs turpināja, ar mājienu apstādinādams doktori Maloni, kas iztaisnojās, lai runātu. — Pirms brīža minēju oficiālo nolikumu par slepenību; apnicīgs jurisdikcijas gabals, tomēr ignorēt to nevaram. Esmu pārliecināts par zināmu progresu daudzpasauļu izpētes jomā. Manuprāt, jūs esat īstie, kam tas jādara. Un vēl man ir īpašs jautājums saistībā ar kādu personu. Bērnu.

Pieklusis sers Čārlzs malkoja kafiju. Doktore Malone zaudēja valodu. Viņa bija kļuvusi bāla, pati to nejuz­dama, tomēr apzinādamās.

Zināmu apstākļu dēļ, sers Čārlzs turpināja, esmu saistīts ar izlūkdienestu. Viņi interesējas par bērnu, meiteni ar neparastu ierīci, antīku zinātnes instrumentu, bez šaubām, zagtu, un viņas rokas tam nebūt nav drošākā vieta. Ir vēl arī zēns, meitenes vienaudzis aptu­veni divpadsmit gadu vecs -, kurš tiek meklēts saistībā ar slepkavību. Var, protams, strīdēties, vai bērns tādos gados ir spējīgs nogalināt, tomēr skaidri zinu, ka viņš ir slepkava. Un ir redzēts kopā ar meiteni.

Tad, lūk, doktore Malone, varbūt jums gadījies nejauši sastapt kādu no šiem bērniem. Un varbūt jūtat pienāku­mu par to, ko zināt, pastāstīt policijai. Tomēr jūs izdarītu vēl lielāku pakalpojumu, paziņodama to personīgi man. Man pa spēkam nodrošināt, lai attiecīgās varas iestādes ar šo lietu nodarbojas profesionāli un ātri, bez trulās dzel­tenās preses iejaukšanās. Zinu, ka vakar pie jums bija inspektors Valterss, zinu arī to, ka viendien iegriezās meitene kā redzat, tukšus salmus es nekuļu. Man taps zināms, ja jūs atkal viņu satiksiet, un, ja neziņosiet par to man, kļūs zināms arī tas. Būtu tiešām prātīgi, ja jūs kārtīgi apdomātos, izvētītu atmiņu, proti, ko meitene, šeit ieradusies, teica, ko darīja. Tas ir valsts drošības jautājums. Jūs jau mani saprotat.

Labi, līdz ar to beigšu. Lūk, mana vizītkarte, lai varat ar mani sazināties. Es jūsu vietā pārāk nevilcinātos sti­pendiju piešķiršanas komisijas sēde, kā zināt, paredzēta rīt. Taču pa šo tālruņa numuru būšu sasniedzams jeb­kurā laikā.

Viņš sniedza karti Oliveram Peinam un, redzēdams, ka doktore Malone stāv ar sakrustotām rokam, vienu nolika uz sola arī viņai. Doktors Peins atvēra viesim durvis. Uzlicis galvā panamas cepuri, sers Čārlzs tai maigi pie­skārās un, abiem starojoši uzsmaidījis, devās prom.

Aizvēris durvis, doktors Peins jautaja: Mērij, vai tu esi traka? Kur tev prāts tā uzvesties!

-   Ka, lūdzu? Vai tiešām tas vecais pielīdējs tevi apstul­bojis?

-   Kurš tad tā atraida piedāvājumu! Gribi, lai projekts izdzīvo, vai negribi?

-    Tas nebija nekāds piedāvājums, doktore Malone versmaini atbildēja, bet ultimāts. Dariet, kā lieku, vai ari viss pagalam! Un, Oliver, Dieva dēļ, kur nu vēl ne visai smalkie draudi un mājieni par valsts drošību un tamlīdzīgi vai tiešām tu neapjēdz, kur tas mūs novestu?

-    Man šai lietā, kā radās, ir vairāk sapratnes. Ja tu atteiksies, šo iestādījumu jau neslēgs. Vienkārši pārņems savās rokās. Ja esam izraisījuši interesi, kā viņš teica, būs arī vēlme turpināt. Vienīgi tiks uzstādīti viņu notei­kumi.

-    Bet viņu noteikumi būtu… es paredzu, aizsardzība, ļ Dieva dēļ viņi taču grib atklāt jaunas cilvēku nogali­nāšanas metodes. Tu taču dzirdēji, ko viņš teica par ap­ziņu: viņš vēlas ar to manipulēt. Es tur iekšā nejaukšos, Oliver, nemūžam!

-   Viņi to panaks šā vai tā, bet tu būsi zaudējusi darbu. Palikdama tu varētu ievirzīt visu godīgākās sliedēs. Tur­klāt pieliktu klāt savu roku! Tu darbotos tālāk!