Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Vils rīkojās tapat. Nazis atradās futrālī pie jostas, un viņš sita un belza ar dzelzs stieni; daži bērni nogāzās, citi nāca vietā, kāds nemitīgi mēģināja uzrausties uz jumta.

Un tad parādījās puika svītrainajā T kreklā, taču pis­toli viņš bija pazaudējis vai ari varbūt izšāvis tukšu. Zēnu skatieni krustojās, abi zinaja, kas sekos: kautiņš, un tā būs nežēlīga kauja uz dzīvību vai nāvi.

-    Nāc nu, — Vils, iededzies uz kaušanos, teica, nāc taču, nāc…

Vēl mirklis, un abi sāktu plūkties.

Te pēkšņi atgadījās kas neparedzēts no debesīm uz zemi, spārnus izpletuši, metās zoss, bez stājas gāginādama tik skaļi, ka to sadzirdēja pat mežonīgi satracinātie bērni uz jumta, kas tagad pagriezās paskatīties.

-    Kaisa! līksmi iesaucās Lira, zoss bija Serafinas Pekkalas dēmons.

Sniega zoss jau atkal priecīgi nogāgināja, pieskandēdama vai visu debesjumu, un tad pagriezusies piezemējās pāris soļu attālumā no zēna svītrainaja T krekla. Puika, izbīlī atsprādzis atpakaļ, nošļūca lejā gar jumta malu, bet pārējie aizgūtnēm brēca, jo gaisā parādījās vēl kaut kas. Savukart Lira, manīdama debesu zilgmē iznirstam sīkas, melnas figūriņas, prieka pārņemta, līksmi iesaucās: Serafina Pekkala! Šurp! Palīgā! Templī…

Vairākas bultu zalves svilpdamas šķēla gaisu, tām zi­benīgi sekoja nākamā sērija; vel pēc mirkļa kāds ducis izšāvās tik ātri, ka tempļa jumtu visas bultas sasniedza vienlaikus, radot āmuru klaudzieniem līdzīgu dārdoņu. Bērni uz jumta, pārsteigti un apjukuši, acumirklī zaudēja agresivitāti un sajuta neprātīgas bailes: kas tās par sievie­tēm melnā apģērbā uzbrūk viņiem no gaisa? Kas tie par brīnumiem? Vai spoki? Varbūt jauns Rēgu paveids?

Šņukstēdami un raudādami bērni lēca lejā no jumta. Dažs labs neveikli nokrita un klibodams vilkās prom, cits velšus novēlās lejā pa nogāzi, cenzdamies tikt drošībā, no pūļa vairs nebija ne vēsts vien bars izbiedētu, sakaunējušos bērnu. Dažas minūtes pēc sniega zoss parādīšanās templis bija tukšs kā izslaucīts, vienīgais troksnis bija gaisa virma koku zaros, ko radīja gaisā riņķojošās raganas.

Vils izbrīnīts skatījās, pārsteigumā zaudējis valodu, Lira tikmēr, priecīgi lēkādama, sauca: Serafina Pek­kala! Kā tu mūs atradi? Paldies jums, paldies! Viņi gri­bēja mūs nogalināt! Laidieties lejā, piezemejieties…

Taču Serafina un pārējās raganas tikai papurināja galvu un riņķodamas cēlās augstāk. Dēmons-sniega zoss pagriezās uz jumta pusi un, samazinot ātrumu, sita spār­nus, un ar troksni piezemējās uz dakstiņiem zem palodzes.

-   Sveicināta, Lira! zoss teica. Serafina nevar nolaisties, arī pārējās ne. Šeit mudž no Regiem ēku ielenkuši vairāk nekā simts, un zālē virmo vēl. Vai tad jūs viņus neredzat?

-   Nē! Nevienu pašu!

-   Vienu raganu mēs jau zaudējām. Vairak riskēt neva­ram. Vai varēsiet saviem spēkiem tikt lejā no ēkas?

-   Vienīgi nolecot no jumta — tāpat kā viņi. Bet kā jūs mūs atradāt? Un kur…

-   Nedzisināsim muti. Gaidāmas jaunas nepatikšanas, turklāt lielākas par šīm. Tagad tieciet lejā, kā nu varat, un laidieties projām uz koku pusi!

Pārkāpuši pāri palodzei, Vils ar Liru sāniski virzījās pa saplīsušajiem dakstiņiem uz notekcauruli. Augstums nebija nekāds lielais, tepat lejā vīdēja zāle, aiz ēkas zema nogāze. Lira nolēca pirmā, viņai sekoja Vils, veļo­ties un lūkojot sargāt roku, kas jau atkal bija sākusi asiņot un neganti smeldza. Apsējs nošļucis vilkās zēnam līdzi pa zemi, un, kad viņš mēģināja to uzritināt atpakaļ, sniega zoss nolaidās blakus viņiem zālē.

-    Lira, kas tas par zēnu?

-   Vils. Viņš dosies kopā ar mums.

-    Kāpēc Rēgi no tevis vairās? dēmons-zoss vērsās tieši pie Vila.

Viļu nekas vairs nespēja pārsteigt, un viņš atbildēja: Nezinu. Mēs viņus neredzam. Nē, pagaidi!

Vils piecēlās viņam kaut kas bija ienācis prātā.

-    Kur viņi patlaban ir? zēns jautāja. Kur ir vistu­vākais?

-    Desmit soļu tālāk, lejā uz nogāzes, atbildēja dē­mons. Tuvāk viņi negrib nākt, tas ir skaidri redzams.

Izņēmis nazi, Vils pameta skatienu uz norādīto pusi, dzirdēdams, ka dēmons pārsteigumā nosvelpjas.

Taču nodoms palika nepiepildīts tobrīd jāšus uz zara turpat blakus Vilam piezemējās ragana. Zēnu pārsteidza lidošanas veids, taču vēl vairāk raganas satriecošā pievil­cība, neganti saltā, taču piemīlīgā skatiena dzidrums un dažviet atklātā miesa tik jauneklīga, lai gan nepavisam ne jauna.

-   Tevi sauc Vils? ragana jautāja.

-   Jā, bet…

-   Kāpēc Rēgi no tevis baidās?

-    Naža dēļ. Kur patlaban ir tuvākais Rēgs? Pasakiet man! Gribu viņu nogalināt!

Taču ragana nepaspēja atbildēt, jo pieskrēja Lira.

-    Serafina Pekkala! meitene iesaucās, apskaudama raganu un samīļodama tik cieši, ka tā, skaļi iesmējusies, noskūpstīja Liru uz pakauša. Ai, Serafina, no kurienes jūs tik pēkšņi uzradāties? Mēs bijām tie bērni tie bērni grasījās mūs nogalināt jūs taču viņus redzejāt? Mums jau likās, ka jāmirst, un tad ai, kā es priecājos, ka ieradāties! Necerēju jūs vairs sastapt!

Serafina Pekkala lūkojās Lirai pār galvu tur, mazliet tālāk, acīmredzot pulcējās Rēgi un tad uzmeta skatienu Vilam.