Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Panteleimons metās uz priekšu, un Lira aizelsusies brēca, lai viņš palēnina gaitu. Vils teju vai redzēja saikni abu starpā dēmons rāvās uz priekšu, meitene sauca, lai tas palēnina gaitu. Vils steberēja pa biezo zāli, bet Lira skrēja pa priekšu izlūkodama un tad metās atpakaļ, lai viņam palīdzētu, pēc tam atkal uz priekšu, līdz abi sas­niedza akmens ietvi pie tempļa.

Durvis zem nelielā portika stāvēja vaļā, un abi, ieskrē­juši iekšā, nonāca tukšā apaļas formas telpā ar vairākam dieviešu statujām, kas vidēja sienu nišās visapkārt. Tel­pas vidū slējās greznas metāla vītņkapnes, pa tām varē­ja tikt augšstāvā. Atslēgas, ar ko aizslēgt durvis, nebija, un nekas cits neatlika, kā mesties augšā pa kāpnēm un tad — uz augšstāva grīdas dēļiem. Izrādījās, ka tas tiešām ir skatu laukums, kur cilvēks var uzkāpt ieelpot svaigu gaisu un palūkoties uz pilsētu; logu vai sienu nebija, tikai vaļējas arkas visapkārt tās balstīja jumtu. Katrā arkā bija palodze jostasvietas augstumā pietiekami plata, lai pret to atbalstītos, bet lejup līdz pat notekcaurulei slīpi krita kārniņu jumts.

Mokoši bija noskatīties mežā, kas stiepās viņiem aiz muguras. Zemāk vidēja villa, tālāk neiežogots parks un tad sarkanbrūnie pilsētas jumti; kreisajā pusē pacēlās tornis. Virs pelēkajiem, izrobotajiem mūriem gaisā riņķoja melnas vārnas, un Vilam, iedomājoties, kas put­nus pievelk, sametās nelabi.

Taču ainavas apjūsmošanai neatlika laika: pirmām kārtām bija jāizdomā, ko iesākt ar bērniem, kas, nikni un satraukti kliegdami, brāzās uz templi. Zēns priekšgalā, palēninājis soli, izvilka pistoli un raidīja vairākus mežonīgus šāvienus uz tempļa pusi. Pēc brīža atskanēja saucieni:

-   Zagļi!

-    Slepkavas!

-    Mēs jūs nogalināsim!

-    Pie jums ir mūsu nazis!

-   Jūs neesat šejienieši!

-   Jūs mirsiet!

Vils neko daudz neuztraucās. Zēna rokās pazibēja na­zis viņš aši izgrieza nelielu logu, lai noteiktu atrašanās vietu, un acumirklī atsprāga atpakaļ. Arī Lira ieskatījās un vīlusies atkapās. Viņi atradās gaisā, vismaz piecdes­mit pēdu augstumā virs galvenās maģistrāles ar dzīvu satiksmi.

-    Nūja, Vils sarūgtināts novilka, mēs taču kāpām augšā pa nogāzi… Tagad esam sprostā. Mums viņi jāat­vaira, nekas cits neatliek.

Pēc dažām sekundēm durvīs iebruka pirmie bērni. Kliedzieni atbalsojās templī, kāpinot drudžaino satrau­kumu, un tad nogranda neticami skaļš šāviens, tad vēl viens, un kliedzieni skanēja jau citādi; nākamajā mirklī nodrebēja kāpnes pirmie iebrucēji jau kāpa augšā.

Lira kā paralizēta pieplaka sienai, bet Vils neizlaida no rokām nazi. Uzrausies līdz atvērumam grīdā, viņš pastiepās un nogrieza augšējo pakāpienu, it kā tas būtu no papīra. Kāpnes, zaudējušas atbalsta punktu, zem bērnu svara saļodzījās un tad sagriezušās ar drausmīgu būkšķi nogāzās zemē. Brēcieni pieņēmās spēkā, arīdzan vispārējais apju­kums; atkal gāja vaļā šāviens, šoreiz, šķiet, nejauši, jo kā­dam trāpīja, un nu atskanēja sāpju kliedziens. Vils, palūko­jies lejā, ieraudzīja sāpēs savijušos ķermeņu mudžekli, pārklātu ar apmetuma gabaliem, putekļiem un asinīm.

Tie vairs nebija atsevišķi bērni, bet paisumam līdzīga masa. Viņi bangoja, aiz dusmām palēkdamies, ķerstīdami, draudēdami, spiegdami, spļaudami, taču aizsniegt Viļu nespēja.

Atskanēja kliedziens, un visu acis pievērsās durvīm. Tie, kas spēja kustēt, viļņojās uz izeju; dažs labs palika iespiests zem tērauda kāpnēm, cits apstulbis centās tikt augšā no akmeņiem piemētātās grīdas.

Vils drīz vien saprata, kāpēc bērni brāžas laukā. No jumta puses viņpus arkām jau skanēja grabināšanās; pie­skrējis pie palodzes, Vils ieraudzīja pirmās rokas, kas, ieķērušās dakstiņos, centās uzvilkt ķermeni augšā. Kāds no apakšas pastūma, un atkal parādījās galva un kārtē­jais roku pāris, zemāk stāvošajiem citi rāpās uz pleciem un mugurām, un uz jumta jau mudžēja kā skudru pūzni.

Taču pastaiga pa dakstiņiem nebija viegla pirmie drosminieki nobrāza rokas un ceļgalus, ar skatienu drudžaini zīzdamies Vila sejā. Lira stāvēja zēnam līdzās, un Panteleimons, uzlicis ķepas uz palodzes, rūca kā leo­pards, likdams pirmajiem bērniem padomat. Tomēr viņi pamazām vien virzījās uz priekšu.

Kāds sauca: Nogalināt! Nogalināt! Nogalināt! pā­rējie piebalsoja, arvien skaļāk un skaļāk; uz jumta sa­kāpušie sāka sist kājas taktī, tomēr, ieraudzījuši rūcošo leopardu, neuzdrošinājās nākt tuvāk. Te pēkšņi plīsa dakstiņš, un zēns, kas uz tā stāvēja, paslīdējis nokrita, bet viņam blakus stāvošais, salasījis sašķidušā dakstiņa drumslas, svieda ar tām Lirai.

Viņa pieliecās, un metiens trāpīja kolonnai pār Liru nobira šķēpeles. Pamanījis līdzās grīdas atvēruma malai dzelzs stieni, Vils nogrieza no ta divus gabalus zobena ga­rumā un vienu pasniedza Lirai. Viņa, cik stipri vien varē­dama, iegāza ar to tuvākajam puišelim pa galvu. Bērns uzreiz nokrita, bet necik ilgi, un nāca nākamais tā bija

Andželika rudmataina, bālu seju, neprātīgām acīm; meitene uzrāpās uz palodzes, bet Lira nikni iebelza viņai ar stieņa malu, un uzbrucēja novēlās lejā.