Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-    Jā! Lira piekrita. Nudien. Lai nu kā, vinu Rēgi nebiedētu. Mana māte nebaidās ne no paša velna. Un ir tik viltīga, Vil, tiešām, tik bezjūtīga un nežēlīga, ka spētu izrīkot Rēgus, par to nu es nešaubos. Komandētu tāpat kā cilvēkus, un viņiem nāktos paklausīt, tur nav divu domu. Lords Borīls taču ir stiprs un gudrs, bet viņa to dancina pēc savas stabules. Ai, Vil, man jau atkal metas bail, iedomājoties, ko viņa var izdarīt… Pavaicāšu aletiometram, kā teici. Lai nu kā, bet, paldies Dievam, to mēs atguvām.

Attaisījusi samta saini, Lira ar mīlestību noglāstīja smago zeltu.

-   Pajautāšu par tavu tēvu, meitene teica, un kā va­ram viņu atrast. Skaties, es noregulēju radītājus uz…

-   Nē. Sākumā apvaicājies par manu mati. Gribu zināt, vai viņai viss ir labi.

Lira pamājusi noregulēja rādītājus, ielika aletiometru klēpī un, pirms tajā ielūkoties un koncentrēties, saglauda matus aiz ausīm. Vils vēroja, kā vieglais radītājs mērķ­tiecīgi virzās pa skalu, pēc brīža noraustās un apstājas, pēc tam aši kā bezdelīga medībās šaujas uz priekšu, vien­laikus redzēdams Liras acis tik zilas un dedzīgas, un saprotošas.

Pēc brīža meitene, samirkšķinājusi acis, pacēla skatienu.

-    Pagaidām tava māte ir drošībā, Lira teica. Drau­dzene, kas viņu pieskata, joprojām izrāda labvēlību. Ne­viens nezina matēs atrašanās vietu, un draudzene nenodos.

Vils pat nezināja, ka ir tik ļoti noraizējies. Dzirdot labo vēsti, zēns atslāba, un, līdzko sasprindzinājums bija garām, par sevi skarbāk atgādināja brūces.

-   Paldies! Vils pateicās. Labi, bet tagad pajautā par tēvu…

Taču, pirms Lira paspēja ko uzsākt, ārpusē atskanēja kliedzieni.

Abi bērni uzreiz palūkojās laukā. Lejā, parkā, kur pil­sētas pirmo namu priekšā stiepās koku rinda, patlaban bija manāma rosība. Panteleimons, acumirklī kļuvis par lūsi, nikni nolaida skatienu un mīkstā solī metās uz at­vērtajām durvīm.

-   Bērni, dēmons paziņoja.

Vils ar Liru piecēlās. Koku vidū parādījās bērni cits aiz cita, kādi četrdesmit, varbūt piecdesmit. Daudziem rokās bija nūjas. Priekšgalā gāja zēns ar svītraino T kreklu, un viņam rokās bija nevis nūja, bet pistole.

-    Rau, kur Andželika, Lira norādot čukstēja.

Andželika turējās līdzās vadošajam zēnam un mudinā­dama raustīja viņu aiz rokas. Meitenei pa pēdām dieba viņas jaunākais brālis Paolo, sajūsmā spiegdams, un arī pārējie brēkdami vicināja dūres. Divi stiepa smagas šau­tenes. Tādā noskaņojumā Vils bērnus jau bija redzējis, taču ne tādu baru, un pie torņa viņi bija bez šaujamieročiem.

Bērni bļaustijas, tomēr Vils spēja izšķirt Andželikas balsi, jo viņa parkliedza visus: — Jūs nobeidzāt manu brāli, nozagāt nazi! Slepkavas tādi! Iedzināt viņu tieši Rēgiem rokās! Jūs viņu nogalinājāt, bet mēs nogalināsim jūs! Neceriet tikt projām! Aci pret aci, zobu pret zobu!

-   Vil, tu varētu izgriezt logu! Lira mudināja, satver­dama zēnu aiz veselās rokas. — Mēs tad mierīgi aizlaistos projām…

-    Jā, bet kur mēs nokļūtu? Oksfordā, pāris soļu attā­lumā no sera Čārlza mājas turklāt gaišā dienas laikā! Vai arī galvenajā ielā autobusa priekšā. Vai tad es varu ņemt un šņāpt jebkurā vietā, cerot, ka tiksim drošībā, vispirms jāapskatās, kur mēs esam, bet laika nav. Aiz šīs mājas plešas mežs, brikšņi vai kas tamlīdzīgs. Ja tiktu līdz kokiem, būtu daudzmaz drošāk.

Lira saniknota pameta skatienu logā. — Vajadzēja man viņu vakar nogalināt! viņa teica. — Nav labāka par savu brāli. Es gribētu…

-     Beidz pļāpāt, ejam! Vils meiteni pārtrauca pus­vārdā un pārliecinājās, vai nazis stingri turas pie jostas, bet Lira uzmeta plecos mazo mugursomu ar aletiometru un Vila tēva vēstulēm. Pēc tam abi, atbalsojoties soļiem, iztraucās cauri vestibilam, tad pa gaiteni un virtuvi, cauri trauku mazgātavai un tālāk bruģētajā pagalmā. Mūrī bija vārti, kas veda virtuves dārzā tur rīta saulē gozējās dārzeņu un augu dobes.

Mežmala stiepās pārsimt metru tālāk aiz nežēlīgi kla­jas, zāļainas nogāzes. Pakalnā pa kreisi, vēl pirms kok­iem, pacēlās neliela apaļas formas celtne, pēc uzbūves līdzīga templim, ar vaļēju augšstāvu, tādu kā balkonu ar skatu uz pilsētu.

-    Skrienam! teica Vils, lai gan gribējās nevis skriet, bet nogulties zālē un aizvērt acis.

Ar virs galvas lidojošu modru Panteleimonu abi bērni devās pāri klajumam. Zāle, saaugusi kušķos, sniedzās līdz potītēm, un Vils, noskrējis pāris soļu, juta tādu rei­boni, ka nācās pāriet uz lēnāku soli.

Lira pameta skatienu atpakaļ. Bērni, drūzmēdamies mājas priekšā, vēl nebija viņus pamanījuši varbūt kāds brīdis paies, kamēr viņi pārmeklēs visas istabas…

Tikmēr Panteleimons trauksmaini iečivinājās. Villas trešajā stāvā atvērtā logā stāvēja zēns un rādīja tieši uz viņiem. Kāds iekliedzās.

-    Pasteidzies taču, Vil! Lira mudināja.

Viņa paraustīja zēnu aiz veselās rokas palīdzēdama un pieturēdama. Vils centās, taču pietrūka spēka. Viņš varēja tikai iet.

-   Labi, Vils teica, līdz kokiem mums tā kā tā netikt. Pārāk tālu. Ejam uz templi! Pie aizslēgtām durvīm kazi noturēsimies tik ilgi, kamēr beidzot izgriezīšu logu…