Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-   Un vēl gribu ko piebilst, Lī teica un izstāstīja Grummanam par raganu konsiliju Enara ezera krastā un lēmu­mu, ko raganas zvērēja izpildīt. Vai zināt, noslēdzot stāstījumu, Lī sacīja, mazā meitene Lira… Jāatzīst, gal­venokārt viņas dēļ es devos palīga raganām. Jūs teicāt, ka atgādajāt mani šurp ar navahu gredzenu. Varbūt jā, bet varbūt ari ne. Vienu gan zinu droši: braucu šurp, domā­dams, ka palīdzu Lirai. Neesmu redzējis nevienu bērnu, kas viņai līdzinātos. Ja man pašam reiz būs meita, tad, cerams, kaut uz pusi tik stipra, drosmīga un labestīga kā Lira. Nupat uzzināju par priekšmetu, kas piešķir aizsar­dzību cilvēkam, kura rokās atrodas. No jūsu teiktā izriet, ka tas ir brīnumnazis.

Tad, lūk, maksa par jūsu nogādāšanu citā pasaulē, doktor Grumman, nebūs zelts, bet brīnumnazis, taču to es vēlos nevis sev, bet Lirai. Jums jāapzvēr, ka gādāsiet, lai šis priekšmets viņu aizsargā, un tad vedīšu jūs, kur vien gribat.

Šamanis, vērīgi noklausījies, teica: Lieliski, Skorsbij, — es zvēru! Vai ticat manam zvērestam?

-    Pie kā jūs zvērat?

-    Nosauciet, ko vēlaties.

Lī padomājis teica: Zveriet pie tā lai kas tas būtu -, kā deļ noraidījāt raganas mīlu. Uzskatu, ka tas jums ir svarīgak par visu.

Grummana acis iepletās, un viņš teica: Jūs neesat kļūdījies, Skorsbija kungs. Labprāt pie tā zvērēšu. Dodu jums savu vārdu, ka gādāšu, lai bērns Lira Belakva nonāk brmumnaža aizsardzībā. Taču gribu jūs brīdināt: naža nesējam paredzēts savs uzdevums, un pastāv iespē­jamība, ka tā iedarbība var meiteni pakļaut vēl lielākām briesmām.

Lī nesteidzīgi pamāja. Lai notiek! viņš teica. Taču, lai cik niecīga drošības garantija, es gribu, lai meitenei tā būtu.

-    Esmu jums devis godavārdu. Bet nu laiks doties uz jauno pasauli, un jums būs mani jāved.

-    Bet vējš? Diez vai esat tik slims, lai nemanītu laika apstākļus!

-   Vēju atstājiet manā ziņā!

Lī pamājis atsēdas uz sola, viņa pirksti jau atkal slī­dēja pār tirkīza gredzenu, Grummans tikmēr savāca ne­daudzās viņam vajadzīgās lietas briežādas somā, un tad abi pa meža stigu devās projām uz ciemu.

Vecākais teica atvadu runu. Ciema iedzīvotāji cits pēc cita nāca pieskarties Grummana rokai, murminādami pa kādam vārdam, pretim saņemot kaut ko līdzīgu svētībai. Lī tikmēr vēroja laika apstākļus. Dienvidu pusē debesis bija noskaidrojušās, svaigi smaržojoša vēsma ielīgoja zaros un ievirmoja priežu galotnēs. Ziemeļos virs upes vēl smagi gūla migla, tomēr pirmoreiz daudzu dienu laikā pamale skaidrojās.

Pie klints, kur savulaik bija piestātne, Lī iecēla Grum­mana saini laivā, uzpildīja mazo dzinēju, un tas uzreiz sāka pukšķināt. Laiva ar šamani atraisīta traucās lejup pa straumi, brāzās zem kokiem, iekļūstot galvenajā upē tik aši, ka Lī sametās bail par Hesteri, kas sakņupusi tupēja margapmalē; taču viņa bija rūdīta ceļotāja lai nu kam, bet Lī tas bija jāzina! Kāpēc gan viņš, pie joda, tā raustās?

Sasniedzot upju sazarojuma vietā ostu, atklājās, ka ik viesnīcu, ik mēbelētu mītni vai personīgo mājokli ieņē­muši kareivji. Turklāt ne jau šādi tādi, bet Maskovijas imperiālās gvardes pulki, visnegantāk apmācītā un visdāsnāk ekipētā armija pasaulē, kas zvērējusi atbalstīt Maģistēriju.

Lī pirms došanās ceļā bija cerējis uz nakts atpūtu likās, Grummanam tā nekaitēs, taču istabu atrast nebija iespējams.

-    Kas te notiek? Lī jautāja laivu vīram, atdodams nomāto laivu.

-    Nezinu. Vakar pilsētā viscaur tika izvietots kara­spēks, rekvizēja katru ēdiena drupatu, visus kuģus. Būtu savākuši arī šo laivu, ja jūs nebūtu to paņēmis.

-   Vai zināt, kurp viņi dodas?

-   Uz ziemeļiem, atbildēja laivu vīrs. Gan jau tur ies vaļā cīņa, lielākais karš, kāds jelkad piedzīvots.

-   Uz ziemeļiem, uz jauno pasauli?

-   Tieši tā. Bet pulkiem neredz gala šis ir tikai priekš­pulks. Pēc nedēļas nebūs ne maizes rieciena, ne spirta lāsī­tes. Paņemdams laivu, jūs izdarījāt man pakalpojumu tās cena jau divkāršojusies…

Ko tur vairs cerēt uz atpūtu, pat ja izdotos atrast kādu vietu. Galigi noraizējies par balonu, Lī ar Grummanu neka­vēdamies devās uz noliktavu, kur bija to atstājis. Šamanis turējās godam. Viņš izskatījās slims, tomēr bija sīksts.

Noliktavas pārzinis, aizņemts rezerves dzinēju daļu nodošanā sardzes seržantam, uz mirkli atrāva skatienu no mapes.

-    Balons ļoti žēl vakar rekvizēts, viņš paziņoja. Pats redzat, kas te notiek. Man nebija izvēles.

Hestere noraustīja ausis, un Lī saprata viņas mājienu.

-   Vai balons jau projām? viņš prasīja.

-   Grasās savākt šopēcpusdien.

-    Viņi to nedarīs, teica Lī, jo manā pusē ir auto­ritāte, kas ir nozīmīgāka par sardzi.

Lī parādīja noliktavas pārzinim gredzenu, ko Novaja Zemļā bija novilcis no mirušā skrēlinga pirksta. Pie letes blakus stāvošais seržants, pamanījis Baznīcas simbolu, sastinga nodarbes vidū un militāri sveicināja, tomēr, lai cik disciplinēts, nespēja noslēpt samulsumu, kas pārslī­dēja pār viņa seju.

-   Tā kā balons mums vajadzīgs nekavējoties, turpināja Lī, jūs varētu norīkot vīrus, lai to uzpilda. Es tiešām domāju nekavējoties. Tas pats attiecas arī uz ēdienu, ūdeni un balastu.