Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Kas attiecas uz Hesteri, viņa klusēdama sēdēja laivas priekšgalā, samiegusi acis un garās ausis plakaniski no­laidusi uz kaulainās muguras. Lī bija pieradis pie Hesteres klusēšanas, tāpat kā viņa pie Lī neruniguma. Abi sazinājās tikai nepieciešamības gadījumā.

Trešās dienas rītā Lī savu kuģiti no pauguru grēdas izplūstošās pietekas (pakalniem butu jādus dziļi sniegā, bet patlaban tie slējās gaisā, brūngani ielāpaini un švikaini) iestūrēja galvenajā straumē. Necik ilgi, un upi ieskāva priežu un egļu meži; nobraukuši vēl dažas jū­dzes, viņi sasniedza milzīgu, apaļu klinti mājas aug­stumā, kur Lī, piebraucis krastam, tagad novietoja laivu.

-    Te savulaik bijusi piestātne, — Lī skaidroja Hesterei. Vai atceries, ko stāstīja vecais roņu mednieks Novaja Zemļā? Tagad tā, bez šaubām, slīkst sešas pēdas zem ūdens.

-    Tad jau jācer, ka viņiem pietika prātiņa celt ciemu augstākā vietā, atbildēja Hestere, izlēkdama krastā.

Nepagāja ne pusstunda, un Lī izkārtoja aprīkojumu līdzās ciema vecākā koka mājai un pagriezās sveikt sa­pulcējušos bariņu. Gaisa kuģotājs lika lietā vispārpazīs­tamos ziemeļnieku žestus cenzdamies paust draudzību, viņš pie kājām nolika šauteni.

Vecs Sibīrijas tatārs, kam acis gandrīz vai pazuda krun­ciņās, nolika loku zemē blakus Lī šautenei. Tatāra dēmonsvilku suns nošņaukājās uz Hesteres pusi, kas par atbildi viegli sakustināja ausi, un vecakais sāka runāt.

Lī atbildēja, un viņi abi izmēģināja pusduci valodu, līdz atrada vienu, kurā sazināties.

-    Apliecinu cieņu jums un jūsu ciltij, Li turpināja.

-   Man līdzi šāda tāda pīpējamā zālīte, diez cik vērtīga jau nav, taču es justos pagodināts jums to pasniegt.

Vecākais atzinīgi pamāja, un viena viņa sieva no Lī sa­ņēma paciņu, ko viņš bija izcēlis no saiņa.

-    Es meklēju vīru, vārdā Grummans, Lī teica. Dzir­dēju, viņš esot pieņemts jūsu ciltī kā radinieks. Iespē­jams, Grummanam patlaban ir cits vārds, taču viņš ir eiropietis.

-   Jā gan, teica vecākais, mēs jūs jau gaidījām.

Pārējie ciema iedzīvotāji, kas blāvajā, kūpošajā saules

gaismā bija sapulcējušies dubļainā lauka māju vidū, teikto nesaprata, taču redzēja vadoņa prieku. Prieku un atvieglo­jumu Lī juta, ka Hestere tā domā. Vecākais vairākas reizes pamāja.

-    Mes jūs jau gaidījām, viņš atkārtoja. Jūs ieradāties, lai aizvestu doktoru Grummanu uz citu pasauli.

LI uzacis saraucās, taču viņš neteica vairāk kā tikai:

-   Tieši, kā jūs sakāt, ser. Vai viņš atrodas šeit?

-    Sekojiet man! aicināja vecākais.

Pārējie ciema iedzīvotāji godbijīgi pakāpās sāņus. Sa­prazdams Hesteres nepatiku pret nejaukajiem dubļiem, pa kuriem tagad nāksies laipot, Lī paņēma dēmonu ro­kās, bet saini uzkara sev plecā un tad sekoja vecākajam pa meža stigu uz budu desmit pamatīgu bultu šāviena attālumā no ciema, lapegļu ieskautā līdumā.

Vecākais palika ar ādu pārvilktās koka būves ārpusē. Vieta bija izrotāta ar meža kuiļu ilkņiem un aļņu un briežu ragiem, taču tās nebija medību trofejas vien: ragi bija izkārti līdzās kaltētiem ziediem un rūpīgi savītiem priežu zariem tas izskatījās pēc rituāla.

-   Jums ar viņu jārunā ar cieņu, klusi teica vecākais. Viņš ir šamanis. Turklāt ar slimu sirdi.

Pēkšņi Lī pār muguru parskrēja šermuļi un Hestere viņa rokās sastinga abi pamanīja, ka tiek cieši novēroti. No sausajiem ziediem un priežu vītnēm šurp lūkojās dzeltena acs. Tas bija dēmons. Lī vēroja, cik uzmanīgi tas savā spēcīgajā knābī saņem ziediem rotātu priedes vītni un aizvelk to pār pagalmu kā aizkaru.

Vecākais vīram uzsauca savā valodā, uzrunādams viņu vārdā, kādu bija minējis vecais roņu mednieks, proti, Džopari. Pēc mirkļa durvis atvērās.

Durvīs parādījās izdēdējis, kažokādās tērpies vīrs lies­mojošām acīm. Melnos matus caurvija sirmums, zods bija stingri izvirzīts uz priekšu, bet uz dūres tupēja glūnošs demons-zivju ērglis.

Vecakais, trīsreiz paklanījies, devās prom, atstadams Li divatā ar šamani-akadēmiķi, ko viņš bija atbraucis meklēt.

-   Doktor Grumman, Lī iesāka. Mani sauc Lī Skors­bijs. Nāku no Teksasas, pēc profesijas esmu gaisa ku­ģotājs. Ja jūs atvēlēsiet man īsu brīdi un apsēdīsieties ar mani parunāt, es jums pastāstīšu, kas mani šurp atveda. Sakiet, vai es nekļūdos? Jūs taču esat doktors Staņislavs Grummans no Berlīnes Akadēmijas?

-    Jā, apstiprināja šamanis. Un jūs, kā jau teicāt, nākat no Teksasas. Vēji aizpūtuši jūs varen tālu no dzim­tās zemes, Skorsbija kungs.

-   Jāsaka, ka pār pasauli patlaban šalc dīvaini vēji, ser.

-    Tik tiešām. Bet saulīte šķiet silta. Būdā atradīsies sols. Ja palīdzēsiet man to iznest laukā, varam pasēdēt tīkamajā gaismā un parunāt. Man ir kafija, ja jums lab­patiktu to ar mani kopā iebaudīt.

-    Jūs esat pati laipnība, ser, atbildēja Lī un iznesa laukā koka solu, tikmēr Grummans, aizgājis pie plīts, ielēja divās skarda krūzes verdošu dzērienu. Li šķita, ka vīra izrunā jaušams angļu, nevis vācu akcents. Observa­torijas direktoram, kā rādās, bijusi taisnība.