Читаем Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa полностью

Tomēr zēnu nepameta pārliecība, ka istabā uzturas vēl kāds, ne tikai sarunu biedri sers Čārlzs un sieviete. Grī­dai vai arī tās daļai, ko Vils, sakņupis aiz dīvāna un lūrot gar astoņstūru galdiņa kājām, varēja saskatīt, pārslīdēja ēna. Nedz sers Čārlzs, nedz arī sieviete nekustējās. Ēna pārvietojās aši, tā ložņāja, lēca un ārkārtīgi uztrauca Viļu. Vienīgais apgaismojums istabā bija parasta lampa pie kamīna, tāpēc ēna bija skaidra un labi saskatama, taču nekur nepalika tik ilgi, lai Vils tiktu skaidrībā.

Un tad sekoja divi notikumi. Vispirms sers Čārlzs pieminēja aletiometru.

Mani, piemēram, viņš turpināja iesākto domu, šī ierīce ļoti interesē. Cerams, ka izskaidrosi man tās dar­bības principus.

Sers Čārlzs nolika aletiometru uz astoņstūru galda, dīvāna galā. Vils aletiometru skaidri redzēja, tas bija teju vai aizsniedzams.

Otrs notikums: ena pēkšņi pierima. Tās īpašnieks droši vien notupas uz Koulteres kundzes krēsla atzvel­tnes, jo uz krēslu krītošā gaisma uz sienas radīja izteiktu ēnu. Brīdi, kad radījums sastinga mierā, Vils saprata, ka tas ir sievietes dēmons ložņājošs pērtiķis, kas grozīja galvu turp un atpakaļ, kaut ko meklēdams.

Vils sev aiz muguras dzirdēja, ka arī Lira, ieraudzījusi pērtiķi, aiztur elpu. Klusītēm pagriezies, zēns čukstēja: -Atgriezies pie otra loga un iekāp pa to dārzā! Salasi oļus un iesvied kabinetā, lai abi uz brīdi novēršas, bet es tik­mēr paķeršu aletiometru. Pēc tam skrien atpakaļ pie otra loga un gaidi mani tur!

Lira pamājusi pagriezās un nedzirdami aizšāvās pari zālienam. Vils atgriezās atpakaļ.

Kabinetā skanēja sievietes balss: …Džordanas koledžas direktors ir prātu izkūkojis večuks. Nevaru saprast, kāpēc šis viņai to iedeva; lai tam visam būtu kāda jēga, vairākus gadus intensīvi jāstudē. Bet tagad, Karlo, tu man esi parādā informāciju. Kā tas pie tevis nokļuva? Un kur ir bērns?

-    Redzēju, kā viņa ar to pilsētas muzeja darbojas. Es, protams, meiteni pazinu, ne pārāk sen taču tikāmies ar viņu tavā kokteiļu vakarā, turklāt biju pārliecināts, ka viņa ir atradusi durvis. Un tad es aptvēru, ka varu mei­teni izmantot saviem mērķiem. Tad nu otrajā, nejaušajā satikšanās reizē ierīci nozagu.

-   Tu esi vaļsirdīgs.

-   Kas tur ko kautrēties, abi esam pilngadīgi!

-   Un kur viņa patlaban ir? Ko darīja, atklājusi, ka ale­tiometrs ir pazudis?

-Atnāca pie manis ciemos. Manuprāt, tādam gājienam vajag mazliet nekaunības.

-   Nekaunības viņai netrūkst. Un ko tu domā ar to ierīci uzsākt? Kādas ieceres lolo?

-   Pateicu viņai, ka dabūs ierīci atpakaļ ar vienu notei­kumu, proti, ja atgādās man kādu lietu, ko nevaru iegūt saviem spēkiem.

-   Un kas tā būtu par lietu?

-   Nezinu, vai tu…

Šajā mirklī kabineta logā ietriecās pirmais akmens.

Atskanēja pietiekami skaļa plīstoša stikla šķindoņa, un, tiklīdz sarunas biedri noelsās, pērtiķa ēna zibenīgi pa­meta krēsla atzveltni. Sekoja otrs blīkšķis, vēl viens, un Vils juta, ka, seram Čārlzam pieceļoties, sakustas dīvāns.

Pasniedzies viņš paķēra no galdiņa aletiometru, iegrūda to kabatā un metās gaisa logā. Ticis zālienā Čitagaces pusē, zēns sāka taustīt izvairīgās gaisa loga malas, lēni elpodams un cenzdamies nomierināties, tomēr ne mirkli neaizmirsdams, ka dažu pēdu attalumā viņam draud nāves briesmas.

Un tad atskanēja griezīgs brēciens nedz cilvēka, nedz dzīvnieka tik negants tas bija. Vils zināja, ka brēc pretīgais pērtiķis. Logs bija gandrīz vai aizvērts, palikusi vien šaura spraudziņa zēna krūšu līmeni un tad Vils atsprāga atpa­kaļ, jo spraugā parādījās zeltspalvota ķepiņa ar melniem nagiem un tad ģīmis tādi rādās murgos. Zelta pērtiķis atņirdza zobus, acis tam gailēja, izstarodamas tik koncentrē­tu ļaunprātību, ka Vils to izjuta gandrīz kā šķēpa cirtienu.

Vēl sekunde, un pērtiķis būtu izlīdis cauri spraugai. Tās būtu beigas visam; taču Vila rokā joprojām bija nazis, viņš to nekavēdamies pacēla un šņāpa pa labi, pa kreisi, šķērsām pāri pērtiķa ģīmim vai kur ģīmis būtu atra­dies, ja pērtiķis to laikus neatrautu. Tā Vils ieguva vaja­dzīgo mirkli, kurā satvēra atvēruma malas un nu, aizvēr­dams logu, saspieda tās kopā.

Vila pasaule izgaisa, viņš vientuļi stāvēja Čitagaces parka plašumos elsdams, pūzdams un trīcēdams, pārbi­jies kā diegs.

Bet vēl bija jāglābj Lira. Vils pieskrēja pie pirmā loga tā, ko viņš atvēra krūmājā, un ielūkojās tajā. Lauru koku un akmeņozolu tumšās lapas traucēja skatienam, taču, ieliecies otrajā pasaulē, zēns pagrūda zarus sāņus, lai mēnesnīcā labāk var redzet mājas sienu ar izdauzīto logu.

Vērodams viņš manīja pērtiķi, kas kaķa ātrumā dieba gar mājas stūri, tad seru Čārlzu un tūlīt aiz viņa sievieti. Seram Čārlzam rokā bija revolveris. Sieviete gan bija daiļa, Vils pārsteigumā sastinga mēnesnīcā viņa šķita tik pie­mīlīga: spožās, tumšās acis valdzinoši ieplestas, slaidais stāvs viegls un graciozs, taču, tiklīdz skaistule uzsita knipi, pērtiķis apstājies ielēca viņai rokās, un Vils ieraudzīja, ka sieviete ar jauko seju un ļaunais pērtiķis ir viena būtne.

Bet kur tad Lira?

Перейти на страницу:

Похожие книги