Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Vils atkapies pacēla nazi, meklēdams, iztaustīdams, pieskardamies gaisam, kustēdamies maigi jo maigi, līdz aptuveni pec minūtes atrada vietu, kur varēja griezt. Zēns rīkojās aši, un pēc mirkļa parādījās logs, kas veda mēnessgaismas pielietajā Cigaces parka teritorijā. Vils pakāpās atpakaļ, iegaumēdams virzienu un izvērtēdams, cik soļu šai pasaulē jāsper, lai tiktu kabinetā.

Tad, neteikdams ne varda, zēns iekāpa logā un pazuda.

Lira sakņupusi sēdēja turpat netālu. Panteleimons tupēja zarā viņai virs galvas, klusi grozīdamies uz visām pusēm. Lira dzirdēja sev aiz muguras Hedingtonas satiksmi un klusus soļus kāds gāja pa ceļu ielas galā, varēja saklausīt pat kukaiņu bezsvara kustības starp zariņiem un lapās meitenei pie kājām.

Pagāja viena minūte, otra. Kur Vils ir šobrīd? Sasprin­dzinājusi redzi, Lira pameta skatienu kabineta logā, taču pretī rēgojās vien tumšs, vīteņaugu ieskauts kvadrāts ar akmens starpliku. Vēl šorīt sers Čārlzs bija zvilnējis krēs­lā pie loga sakrustotām kājām, nogludinādams bikšu vīles. Uz kuru pusi no loga atrodas kabinets? Vai Vils spēs nepamanīts iekļūt mājā? Lira varēja sadzirdēt pat savus sirdspukstus.

Tad Panteleimons izdvesa klusu skaņu, un tieši tobrīd cits troksnis atskanēja mājas priekšpusē, pa kreisi no Liras. Mājas fasādi meitene nevarēja labi redzēt, taču manīja noplaiksnām kokos gaismu un dzirdēja zem rie­pām klusi gurkstam granti. Mašīnas dzinēja troksni Lira pat neievēroja.

Meitene ar acīm meklēja Panteleimonu, kas klusītēm slīdēja uz priekšu, cik nu tālu no meitenes to varēja. Pēc brīža atgriezies tumsā, dēmons nosēdās Lirai uz dūres.

Sers Čārlzs pārbraucis, viņš čukstēja. Un kads at­braucis kopā ar viņu.

Panteleimons atkal aizspurdza, un Lira viņam sekoja, ar vislielāko piesardzību uz pirkstgaliem tipinādama pa mīksto zemi, pieliekdamās zem krūmiem, beigās nomez­damās četrrāpus, lai palūkotos starp lauru koka lapām.

Rolsroiss stāvēja majas priekšā, un šoferis aizgāja mašī­nai otrā pusē atvērt pasažierim durvis. Sers Čārlzs smai­dīdams stāvēja un gaidīja, tad pasniedza roku laukā kāpjo­šajai sievietei, un, kad viņu varēja saredzēt, Lira juta sirdi triecienu, nepatīkamāko kopš bēgšanas no Bolvangaras: sera Čārlza viešņa bija Liras māte Koulteres kundze.

Vils piesardzīgi virzījās pa mēnessgaismas pielieto zāli Čitagaces pusē, skaitīdams solus, cenzdamies iespējami skaidrāk atsaukt atmiņā kabineta atrašanās vietu un mēģinādams novietot to attiecībā pret villu, kas atradās tuvumā, balta stuka [13] ēku ar kolonnām, ko ieskāva angļu dārzs ar statujām un strūklaku. Zēns arī apzinājās, cik neaizsargāts viņš ir mēnesnīcas pielietajos parka plašumos.

Nospriedis, ka atrodas īstajā vietā, Vils apstājās un, pacēlis nazi, uzmanīgi taustījās uz priekšu. Neredzamās spraudziņas varēja būt jebkur, taču ne visur, citādi jau kurš katrs naža cirtiens atvērtu logu.

Vispirms Vils izgrieza mazu atvērumu, ne platāku par plaukstu, un tajā ielūkojās. Pretī melnoja tumsa, un zēns ne­kādi netika gudrs, kur patlaban atrodas. Aizvēris caurumu, viņš mainīja griešanas leņķi par deviņdesmit grādiem un atvēra nākamo. Šoreiz acu priekšā parādījās drāna smags, zaļš samts kabineta aizkari. Bet kur īsti tie kabineta bija? Nācās aizvērt ari šo caurumu un griezt citādi, mēģināt vēl­reiz. Tikmēr laiks ritēja uz priekšu.

Trešais mēģinājums izrādījās veiksmīgāks Vils at­klāja, ka pa hallē atvērtajām durvīm nespodrajā gaismā labi pārredzams viss kabinets. Rakstāmgalds, dīvāns, skapītis! Gar misiņa teleskopu krita vārga gaismiņa. Is­tabā neviena nebija, mājā valdīja klusums. Neko labāku nevarēja vēlēties.

Uzmanīgi aplēsis attālumu un aizvēris logu, Vils spēra četrus soļus uz priekšu un atkal pacēla nazi. Ja viņš nealojas, tad šī būs īstā vieta, tagad tikai jāpastiepjas, jāiz­griež skapīša stikla caurums, jāizceļ aletiometrs un jāno­slēdz aiz sevis gaisa logs.

Vils atvēra logu vajadzīgajā augstumā. Durvju stikls skapīša priekšpusē bija tikai plaukstas platumā. Piespie­dis stiklam seju, Vils vērīgi pārlūkoja no augšas līdz apakšai vienu plauktiņu, tad otru.

Aletiometra skapītī nebija.

Sākumā Vils nosprieda, ka nebūs trāpījis īstajā skapītī. Kabinetā to bija pavisam četri Vils no rīta tos saskaitīja un iegaumēja izvietojumu. Tie bija augsti taisnstūrveida skapji no tumša koka, ar stiklotiem sāniem un priekšpusi, ar samtu izklātiem plauktiem, domāti vērtīgu porcelāna, ziloņkaula vai zelta priekšmetu izstādīšanai. Vai tiešām logs atvērts pie neīstā skapīša? Taču uz tā stāvēja masīvs instruments ar misiņa gredzeniem Vils to bija sevišķi iegaumējis. Lai nu ka, plaukta vidū, kur sers Čārlzs ale­tiometru nolika, patlaban rēgojās tukšums. Skapītis bija īstais, bet aletiometra tajā gan nebija.

Vils, uz mirkli pakāpies atpakaļ, dziļi ievilka elpu.