Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-    Stāt! iesaucās vecais vīrs. Atslābinies! Negrūd! Tas ir brīnumnazis, nevis smags zobens. Tavs tvēriens ir pārlieku ciešs. Atslābini pirkstus! Ļauj prātam klejot lejā gar roku līdz plaukstas locītavai un tad līdz naža spalam, tālāk gar asmeni, nesteidzies, virzies maigi, nespied ar varu! Klīsti, vairāk neko! Pēc tam līdz pašam asmens galam, kur maliņa visasākā. Pats kļūsti par asmens galu! Patlaban dari tikai to! Dodies turp, izjūti to un atgriezies!

Vils meģinaja vēlreiz. Lira redzēja, ka saspringst zēna augums, kā kustas žoklis, un tad ieraudzīja, kā pāri vi­sam nolaižas lietpratība rāmi, atslābstoši un noskaidro­joši. Vila lietpratība vai varbūt tas bija zēna dēmons? Vilam noteikti pietrūkst dēmona! Cik vientulīgi tas ir… nav brīnums, ka viņš raudāja; un Panteleimons rīkojās pareizi, lai gan tobrīd Lirai tas likās tik dīvaini. Lira sniedzās pēc sava mīļotā dēmona, un tas sermuliņa vei­dolā mīksti iegūla meitenei klēpī.

Abi kopā viņi pamanīja, ka Vils vairs tā netrīs. Ne mazāk saspringti viņš gan koncentrējās citā veidā, un arī nazis šķita citāds. Varbūt vainīgi bija dūmakainie toņi gar asmeni, vai varbūt tā likās tāpēc, ka nazis tik dabiski iegūla Vila rokā, taču tikko manāmās asmens gala kustī­bas nu izskatījās mērķtiecīgas, nevis nejaušas. Vils mē­ģināja tā, pēc tam, pagriezis nazi, citādi, nemitīgi taustī­dams ar sidrabaino malu, un nu šķita, ka viņš beidzot gaisā ir atradis izcilnīti.

-    Kas tas ir? Vai tas? zēns aizsmakušā balsī jautāja.

-   Ja. Ar varu nespied! Tagad atgriezies, atgriezies sevī!

Lira iztēlojās, ka redz Vila dvēseli laižamies atpakaļ gar

asmens smaili plaukstā un tad augšā pa roku līdz sirdij. Vils, nodūris galvu un mirkšķinādams acis, atgriezās sevī.

-    Kaut ko tur sataustīju, — zēns vecajam vīram teica. Sākumā nazis vienkārši šķēla gaisu, bet tad es sajutu…

-   Labi. Tagad izdari to vēlreiz! Šoreiz, tiklīdz to sajūti, slidina nazi iekšā un uz priekšu. Griez! Nevilcinies! Ne­padodies pārsteigumam! Nenomet nazi!

Pirms turpināt, Vilam nācās pieliekties, divas trīs rei­zes dziļi ieelpot un pabāzt kreiso plaukstu zem labās ro­kas. Taču viņš kustējās apņēmīgi un pēc dažām sekun­dēm piecēlās, jau izstiepis nazi uz priekšu.

Šoreiz gāja vieglāk. Ar reizi uztaustījis, Vils zināja, kā meklēt tālāk, un nepagaja ne minūte, kad viņš uzgrūdās neparastam izcilnltim. Tas bija tikpat kā ar skalpeļa galu delikāti meklēt atveri starp šuvēm. Vils pieskārās, at­vilka nazi, pieskārās atkal, lai pārliecinātos, un tad, ka teica vecais vīrs, grieza ar sudraboto malu uz priekšu.

Labi gan, ka Džakomo Paradizi atgādināja, lai Vils nejūtas pārsteigts. Zēns uzmanīgi nolika nazi uz galda un tikai tad ļāvās izbrīnam. Lira, zaudējusi valodu, pielēca kājās putekļu pārpildītās istabiņas vidu bija parādījies logs tāds pats kā zem skābaržiem, sprauga gaisā, caur kuru vīdēja cita pasaule.

Tā kā viņi atradās augstu tornī, tad arī blakuspasaulē nokļuva augstu virs Oksfordas ziemeļu daļas. Īstenībā virs kapsētas, no kuras pavērās skats uz pilsētu. Mazliet tālāk rindojās skābarži, tad mājas, koki, ceļi, tālumā vī­dēja pilsētas torņi un smailes.

Ja nebūtu redzēts pirmais logs, varētu nodomāt, ka tas ir kāds optisks māns. Vienīgi parādība nebija optiska vien pa atvērumu plūda gaiss, degunā cirtās izplūdes gāzu smaka, kas Čitagaces pasaulē nebija jūtama. Pante­leimons, pārtapis bezdelīgā un sajūsmināts par plašu­miem, izlaidās pa logu un, pakampis kukaini, metās at­pakaļ uz Liras pleca.

Džakomo Paradizi vēroja notiekošo ar dīvaini sērīgu smaidu un tad teica: Tiktāl par atvēršanu. Tagad tev jāiemācās logu aizvērt.

Lira pakāpās malā, lai izbrīvētu vietu, un vecais vīrs nostājās blakus zēnam.

Tam būs vajadzīgi tavi pirksti, viņš teica. Pietiks ar vienu roku. Vispirms centies sataustīt malu, kā to darīji ar nazi. Kamēr nebūsi ielicis pirkstgalos dvēseli, neko neatradīsi! Skaries klāt ļoti delikāti, tausti un tausti, līdz atrodi malu! Un tad saknieb kopā! Tas ir viss. Mēģini!

Taču Vils trīcēja. Viņš nekādi nespēja pavērst prātu smalkajā līdzsvarā, kas, kā viņš zināja, nepieciešams, un tāpēc juta augam nemieru. Lira redzēja, kas notiek.

Piecēlusies meitene satvēra Vila labo roku un teica: Paklau, Vil, apsēdies! Pateikšu tev, kā tas darāms. Ti­kai piesēdi uz minūti — tev sāp roka, tāpēc uzmanība sašķeļas. Bet tev jākoncentrējas! Pēc mirkļa spriedze norims.

Vecais vīrs pacēla abas rokas, bet tad, mainījis domas, paraustīja plecus un atkal apsēdās.

Vils apsēdies lūkojās Lirā. Ko gan es daru aplam? viņš brīnījās.

Zēns bija notašķijies asinīm, trīcēja, acīs dega drudžains spīdums. īsts nervu kamols: zobi sakosti, kāja didās, elpa saraustīta.

-    Vainīgs tavs ievainojums, Lira skaidroja. Aplam tu nerīkojies. Viss ir, kā nākas, vienīgā nelaime roka, tā neļauj koncentrēties. īsti nezinu, kā varētu vieglāk ar to tikt galā, varbūt vienīgi nevajadzētu tā atslēgties…

-   Kā to lai saprot?