Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-   Ai, ko mēs tagad darīsim, Vil? Lira jautāja. Ko gan mēs darīsim? Tu esi tik smagi ievainots, un tas nabaga ve­cītis. .. Es šo vietu neieredzu, neieredzu no visas sirds, es to nodedzinātu līdz pašiem pamatiem. Ko mēs tagad darīsim?

-    Nu, Vils atbildēja, kas tur ko domāt. Aletiometrs jāatgūst, tāpēc neatliek nekas cits kā to nozagt. Lūk, ko mēs darīsim!

9 Zādzība

Vispirms Vils ar Liru devās uz kafej­nīcu atgūties, atvilkt elpu un pār­ģērbties. Skaidrs, ka tik asiņainā izskatā Vils nekur nevarēja rādīties, un laiks, kad par preču ņemšanu no veikala viņš jutās vainīgs, bija jau garām. Tad nu Vils savāca veselu jaunu apģērbu un apavu kolekciju, un Lira, uzstājīgi palīdzēdama un modri uzmanīdama, vai tuvu­mā nav bērni, atnesa visu ieguvumu uz kafejnīcu.

Lira uzvarija ūdeni, Vils aiznesa to uz vannas istabu un, izmeties kails, nomazgājās no galvas līdz kājām. Sāpes bija trulas un nemazinājās, bet vismaz griezieni ar nazi bija izdevušies precīzi. Redzējis, ko nazis spēj, Vils saprata, ka labāki griezieni nemaz nav iespējami, tomēr pirkstu stum­beņi gan nežēlīgi asiņoja. Pametis skatienu uz sakropļoto roku, Vils sajuta nelabumu, sirds sāka auļot, tādējādi, jādomā, pastiprinot asiņošanu. Apsēdies uz vannas malas, zēns aizvēra acis un vairākas reizes dziļi ieelpoja.

Pēc mirkļa, mazliet nomierinājies, viņš sāka mazgā­ties. Darīja, ko varēja, slaucījās aizvien asiņainākajos dvieļos un pēc tam uzģērba jaunās drānas, cenzdamies ari tās nenotašķīt ar asinīm.

Tev vajadzēs nomainīt man apsēju, viņš Lirai teica. Žņaudz, cik stingri vien vari, tikai lai apstājas asiņošana.

Saplēsusi palagu, Lira tina un tina, iespejami stiprāk stīvēdama drānu uz brūcēm. Vils sakoda zobus, bet

asaras tomēr paspruka. Nebildis ne varda, viņš tās no­trausa, un arī Lira neko neteica.

Kad viņa bija beigusi, Vils teica: Paldies! Un tad turpināja: Klausies! Gribu, lai tu savā mugursomā ieliec kādu manu lietu, ej nu sazini, varbūt šurp vairs ne­varēsim atgriezties. Dažas vēstules. Ja gribi, vari tās izlasīt.

Paņēmis zaļo ādas mapi, Vils sniedza Lirai gaisa pasta papīra loksnes.

-   Es tas nelasīšu, ja vien…

-   Man nekas nav pretī. Citādi jau es nemaz nebūtu par to ierunājies.

Lira atlocīja vēstules, un Vils, atgūlies gultā, nobīdīja kaķi sāņus un aizmiga.

Tonakt, dažas stundas vēlāk, Vils ar Liru jau tupēja šķērsielā, kas vijās līdzās koku apēnotai krumu alejai sera Čārlza dārzā. Čitagaces pusē viņi atradās zālainā parkā, kas ieskava klasisku, mēnesnīcas apmirdzētu baltu villu. Ejot kājām līdz sera Čārlza namam, aizritēja krietns laiciņš viņi pārvietojās galvenokārt pa Čitagaces pilsētu, bieži apstājoties un caur griezumiem gaisā ielūkojoties Vila pasaulē un pārbaudot savu atrašanās vietu. Ticis skaidrībā, Vils gaisa logus noslēdza.

Ne gluži kopā ar Viļu un Liru, bet gabaliņu viņiem aiz muguras tecēja svītrainais kaķis. Pēc izglābšanās no bērnu mestajiem akmeņiem tas bija gulējis un nu arī nomodā nevēlējās glābējus pamest; varbūt nosprieda, ka kopā ar Viļu un Liru, lai kur viņi ietu, būs droši. Vils gan par to tik pārliecināts nebija, taču arī bez kaķa bija pie­tiekami daudz, par ko domāt, tāpēc viņš par minci nelikās ne zinis. Ar katru mirkli Vils pārzināja nazi aizvien labāk, pārvaldīja noteiktāk, taču ievainojums sāpēja negantāk kā iepriekš, bez apstājas pukstēdams, un Liras svaigi lik­tie pārsēji, Vilam pamostoties, bija piesūkušies ar asinīm.

Zēns izgrieza gaisa logu netālu no balti mirdzošās vil­las, un viņi abi ar Liru izkāpa klusā Hedingtona ielā, kal­dami plānus par iekļūšanu kabinetā, kur sers Čārlzs bija noslēpis aletiometru. Dārzu izgaismoja divi prožektori, mājas fasādes logos dega gaisma, bet kabinetā ne. Šai­pus mājas spīdēja tikai mēness, un kabineta logs melnoja tumšs.

Koku ieskautā iela veda lejā uz citu ceļu, kas neap­gaismots vijās tālu prom. Parastam kramplauzim nebūtu grūti neuzkrītoši iešmaukt krūmājā un tālāk dārzā, ja ne pamatīgais metāla žogs divreiz augstāks par Viļu, ar pīķiem galā -, kas apjoza sera Čārlza īpašumu. Lai nu kā, brīnumnazim tas nebija nekāds šķērslis.

-   Paturi šo režģi, kamēr griežu, Vils čukstēja. Kad kritīs, ķer!

Lira darīja, kā Vils teica, un zēns izgrieza četrus režģa stieņus ar reizi, lai viņi bez grūtībām var izlīst cauri žogam. Režģus Lira pa vienam lika zālē, un, kad darbs bija galā, abi ienira krūmāja.

Tiklīdz bija skaidri saskatāma nama siena ar tīteņiem aizēnoto kabineta logu, no kura pavērās skats tieši uz līdzeno ielu, Vils klusi teica:

-   Tagad izgriezīšu šeit logu uz Čigaci, atstāšu to vaļā, aiziešu Čigaces pilsētā līdz vietiņai, kur, pēc manām do­mām, jābūt kabinetam, un izgriezīšu logu tur. Paķēris no kabineta skapja aletiometru, logu aizvēršu un atgriezīšos pie šī loga. Tu paliec šeit un modri sargā! Tiklīdz dzirdēsi manu saucienu, vari kāpt caur šo logu uz Čigaci, un es to aizvēršu. Norunāts?

Jā, Lira atčukstēja, mēs ar Panu uzmanīsim.

Liras dēmons patlaban bija dzeltenbrūna pūcīte, gan­drīz vai nemanāma raibajā koku ēnā. Pūces bālās acis uztvēra katru kustību.