Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Ieklupis jaunekļa biezajos, mitrajos matos, Vils no visa spēka rāva tos uz savu pusi. Pretinieks noņurdēja un metās sāņus, taču Vils ieķērās vēl ciešāk, un jauneklis sāpēs un dusmās ieaurojās. Viņš pielēca kājās un metās atpakaļ, iespiezdams Viļu starp sevi un valni. Tas nu gāja pāri Vila spēkiem zēns saplaka kā pārdurts balons, rokas šokā atslāba. Pretinieks izrāvās.

Nejauki sagriezies, Vils krita ar ceļiem pret notekcau­ruli, taču ilgi tur palikt nevarēja. Ar grūtībām uzslējies, zēns lūkoja piecelties, un, to darot, kāja ieslīdēja notekcaurumā. Vienu drausmīgu mirkli likās, ka zūd pamats. Pirksti izmisīgi ķērās pie siltā skārda. Taču tik traki nemaz nebija kreisā kāja gan karājās gaisā, tomēr pārē­jais ķermenis bija drošībā.

Izvilcis kāju atpakaļ šaipus valnim, Vils piecēlās. Jau­neklis jau bija aizsniedzies līdz nazim, tomēr izvilkt no skār­da to nepaguva, jo Lira, skrāpēdama, sperdama un kozdama kā kaķis, ieklupa viņam mugurā. Tomēr, lūkojot ieķerties pretiniekam matos, tvēriens nogāja greizi un jauneklis at­grūda Liru malā. Pieceļoties viņam roka bija nazis.

Lira nokrita zemē lidz ar Panteleimonu patlaban meža kaķi spalvu gaisā, atņirgtiem zobiem. Vils ieska­tījās pretiniekam tieši seja, tikai tagad viņu pa īstam uzlūkodams. Protams tas bija Andželikas brālis, turklāt no viņa strāvoja ļaunums. Patlaban pretinieks pilnībā koncentrējās uz Viļu, rokā turēdams nazi.

Taču arī Vils negaidīja kā jēriņš.

Kad Lirai no rokām izkrita virve, Vils to paķēra un ap­tina ap kreiso roku, tā aizsargādamies pret nazi. Patla­ban viņš sāniski virzījās starp jaunekli un sauli, līdz ar to likdams pretiniekam šķielēt un mirkšķināt acis. Vēl vai­rāk stikla celtne meta spožus atspulgus tieši jauneklim acīs, un vienubrīd, kā Vils manīja, pretinieks bija tikpat kā akls.

Izdarījis lēcienu pa kreisi no jaunekļa tālāk no naža ar augsti paceltu kreiso roku, Vils pamatīgi iespēra viņam pa ceļgalu. Zens rūpīgi nomērķēja, un spēriens izdevās. Jauneklis klusi ieņurdējās un, lempīgi saliecies, atmugu­riski nogāzās zemē.

Vils metās viņam virsū, sizdams ar abām rokām un sperdams, sperdams, sperdams, kur vien tika klāt, lik­dams pretiniekam atkapties aizvien talak, līdz pat stikla celtnei. Ja vien varētu viņu aizdzīt līdz kāpņu galam…

Šoreiz jaunekļa kritiens izrādījās smagaks labā roka ar visu nazi noslīga uz skārda jumta Vilam pie kājām. Vils aši un spēcīgi tai uzmina, iespiezdams jaunekļa plaukstu starp spalu un skārdu, pēc tam, apvijis virvi stingrāk sev ap roku, uzmina otrreiz. Jauneklis ievaidejies atlaida nazi. Vils zibenīgi aizspēra to projām, laimīgā kārtā ar kurpi precīzi trāpīdams spalam, un nazis griezdamies aizgāja pār skārdu un apstājas pie notekcaurules drenāžas cauruma. Virve ap roku atkal bija kļuvusi vaļīga, un gan uz skārda, gan arī Vila kurpēm nez no kurienes bija izšļācies pārsteidzoši daudz asiņu. Pretinieks centās uzslieties kājās…

-   Uzmanies! brīdināja Lira, taču Vils jau bija gatavībā.

Bridi, kad jauneklis zaudēja līdzsvaru, Vils metās tam

virsu, no visa spēka saspiezdams pretinieka krūškurvi. Jauneklis atmuguriski iegāzās stiklos, tie acumirklī sa­plīsa, un ari trauslais koka rāmis bija pagalam. Nu viņš izpleties gulēja postažas vidū, kas stiepās vai līdz kāp­nēm, un grābstījās pēc durvju kliņķa, kas ne pie kā netu­rējās un tagad palika viņam roka. Jauneklis kārtējo reizi nogāzās augšpēdus, un atkal šķindēja stikli.

Tikmēr Vils, aizskrējis līdz notekcaurulei, pacēla nazi, un cīņa bija galā. Jauneklis sagraizījies un apdauzījies uzsteberēja pa kāpnēm, ieraudzīja virs sevis stāvam Viļu ar nazi rokā un, bezspēcīgās dusmās paskatījies uz zēnu, pagriezās un laidās prom.

-   Vai manu, teica Vils piesēzdams. Vai!

Kaut kas bija sagajis grīstē, un viņš tikai tagad to ievēroja. Nometis nazi, Vils piespieda kreiso roku sev klāt. Virves mudžeklis bija piesūcies ar asinīm, un kad viņš to noņēma…

-   Tavi pirksti! Lira dvesa. Ai, Vil…

Mazais pirkstiņš un zeltnesis nokrita līdz ar virvi.

Galva reiba. Asinis spēcigi pulsēja stumbeņos, kur reiz bija bijuši pirksti, arī džinsi un kurpes bija piesūkušās asinīm. Vilam nācās atgulties un uz brīdi aizvērt acis. Sāpēt tik ļoti nesāpēja, un kaut kur prāta stūrītī viņš, truli pārsteigts, to piefiksēja tie bija drīzāk nemitīgi amura belzieni dziļi iekšā, nevis izteikti asa sāpe, kad tu sev iešņap no ārpuses.

Savu mūžu Vils nebija jutis tādu vājumu. Vienubrīd sajūta bija kā miegā. Lira ņēmās ap viņa roku. Pieslējies sēdus, lai aplūkotu postījumus, Vils juta, ka metas ne­labi. Vecais virs bija tepat tuvumā, taču Vils nevarēja redzēt, kas ar viņu ir, un nu Lira sāka ar viņu runāt.

-Ak, ja mums būtu asinssūna, meitene sūrojās, ko lieto lāči, es varētu visu vērst uz labo pusi, Vil, tiešām varētu skaties, šo virves galu aptīšu tev ap roku, lai apturētu asiņošanu, tāpēc ka ap pirkstiem tīt nevar, jo to taču nav, turi roku mierīgi…

Vils ļāva meitenei darboties tālāk un ar acīm sameklēja pirkstus. Rau, tur jau tie bija sačokurojušies uz skārda kā asiņainas jautājuma zīmes. Vils iesmējās.