Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Lira neko vairāk nejautāja, tikai sekoja Vilam uz nā­kamo kāpņu laukumu un tad uz pēdējo stāvu. Te bija daudz gaišak balti krāsotu kāpņu posms veda līdz jum­tam vai drizāk līdz koka un stikla būvei, kas atgādinaja nelielu siltumnīcu. Pat kāpņu pakāje juta siltumu, ko celtne sevī uzsūca.

Kamēr viņi tā stāvēja, augšā atskanēja vaids.

Vils ar Liru salēcās. Abi bija svētā pārliecībā, ka bez viņiem tornī atrodas vēl tikai viens cilvēks. Panteleimons jutās tik pārsteigts, ka, acumirklī pārtapis no kaķa putnā, uzlaidās Lirai uz krūtīm. Tieši tobrīd Vils ar Liru apķērās, ka satvēruši viens otra roku, un tagad nesteig­damies palaida tās vaļā.

-   Jādodas palūkot, Vils čukstēja. Es iešu pirmais.

-    Tas būtu jadara man, Lira atčukstēja. Ņemot vērā, ka pie visa vainīga esmu es.

-   Tā kā tu esi vainīga, tagad klausīsi mani!

Lira gan uzmeta lūpu, tomēr palaida Viļu sev pa priekšu.

Vils izkāpa saulē. No stikla celtnes atstarojošā gaisma žilbināja. Arī sutināja kā augu mājā, un Vils nedz kārtīgi redzēja, nedz varēja paelpot. Sataustījis durvju kliņķi, zēns to pagrieza un, izstiepis roku, sargājot acis no sau­les, aši spēra soli ārā.

Nu Vils bija uz skārda jumta, ko apjoza nelīdzens mūra valnis. Stikla būve atradās centrā, un skārds vaļņa iekš­pusē slīpi liecās lejup uz tekni, kur vidēja taisnstūrveida caurumi lietusūdens novadīšanai.

Tieši saulē uz skārda jumta gulēja vecs vīrs baltiem matiem. Seja viņam bija nobrāzta un apdauzīta, viena acs aizvērta, un, pienākot tuvāk, atklājās, ka rokas vīram ir sasietas aiz muguras.

Izdzirdis soļus, vīrs novaidējās un centās pagriezties, lai aizsargātos.

-    Nebaidieties, Vils klusi teica, mēs jums neko ļaunu nedarīsim. Vai to pastrādāja cilvēks ar nazi?

-   Mm, vecais vīrs atrūca.

-   Tūdaļ dabūsim vaļā. Sasiets nevīžīgi…

Virve tiešām bija sasieta nemākulīgi, steigā, un, tik­līdz zēns apķērās, kā mezglu atraisīt, tā ātri nokrita zemē. Vils ar Liru palīdzēja vīram piecelties un aizveda vaļņa paēnā.

-   Kas jūs esat? Vils jautāja. Nedomājām, ka šeit ir divi cilvēki. Šķita, ka tikai viens.

-    Mani sauc Džakomo Paradizi, vecais vīrs caur iz­dauzītajiem zobiem murmināja. Es esmu nesējs. Un neviens cits. Jauneklis man to nozaga. Vienmēr atradīsies kāds muļķis, kas naža dēļ uzņemsies tādu risku. Lai nu kā, šitais ir galīgi traks. Grasās mani nogalināt…

-    Nu jau vairs ne, Lira teica. Kas par nesēju? Ko tas nozīmē?

-    Ģilde uzticējusi man glabāt brīnumnazi. Kur viņš patlaban ir?

-    Apakšstāvā, atbildēja Vils. Mēs pagājām viņam garām. Viņš mūs neredzēja. Vicināja nazi pa gaisu…

-    Mēģina izgriezties cauri. Neizdosies. Ja viņš…

-    Uzmanieties! Lira brīdināja.

Vils pagriezās. Viņu mazajam slēpnim no lejas tuvojās jauneklis. Pamanīti viņi vēl nebija, taču noslēpties vairs nevarēja, un neatlika nekas cits kā palikt uz vietas. Tik­mēr jauneklis, apjautis kustību, apsviedās riņķī ar seju pret viņiem.

Panteleimons, zibenīgi kļuvis par lāci, saslējās pakaļkājās. To, ka lācis jauneklim nepieskarsies, zināja tikai Lira, sve­šais, protams, samirkšķināja acis un pirmajā mirklī sa­stinga, taču Vils redzeja, ka jauneklis netic savām acīm. Tas cilvēks tiešām bija jucis. Rudie, sprogainie mati bija savē­lušies, uz zoda spīdēja siekalu lāses, acis pārgrieztas baltas.

Turklāt svešajam bija nazis, bet viņi bija kailām rokām.

Vils pieliecies iznāca laukā no slēpņa, tālāk no vecā vīra, gatavs lēkt vai cīnīties, vai arī atsprāgt sāņus.

Jauneklis metās uz priekšu, vēzēdams pret Viļu nazi pa kreisi pa labi atkal pa kreisi, nākdams arvien tu­vāk, piespiezdams Viļu atkāpties, līdz iedzina zēnu stūrī starp divām sienām.

Lira zagās uzbrucējam klāt no muguras, turēdama roka virves saišķi. Vils zibenīgi metās uz priekšu, tieši kā pret iebrucēju savās mājās un ar tādiem pašiem panāku­miem pretinieks slampāja atpakaļ un, negaidot paklu­pis pret Liru, sabruka uz skārda jumta. Viss notika tik pēkšņi, ka Vils pat nepaspēja nobīties. Tomēr paguva ieraudzīt, ka nazis, izlidojis jauneklim no rokas, dažas pēdas tālāk acumirklī ar asmeni uz leju iegrimst skārdā, sastapdams ne lielāku pretestību kā tad, ja būtu iekritis sviestā. Iegrimis līdz spalam, nazis acumirklī sastinga.

Jauneklis, aši apsviedies riņķī, sniedzās pēc tā, bet Vils uzlēca pretiniekam uz muguras un sagrāba viņu aiz ma­tiem. Kauties Vils bija iemācījies skolā tur izdevību netrūka, kad citi bērni aptvēra, ka ar Vila māti kaut kas nav kārtībā. Zēns toreiz saprata, ka skolas kautiņa mēr­ķis ir nevis iegūt punktus par skaistu izpildījumu, bet pie­spiest pretinieku padoties, proti, jānodara otram lielākas sāpes, nekā viņš nodara tev. Vils zināja arī, ka jāgrib otru sāpināt, turklāt zēns bija atklājis, ka nebūt ne visi izšķi­rošajā mirklī uz to ir spējīgi. Lai nu ka, bet viņam pašam dūšas pietika.

Tatad Vils nebija iesācējs, tomēr ar teju pieaugušu, ar nazi bruņotu vīrieti gan vēl nebija cīnījies, un tagad, vai tur lūst vai plīst, nedrīkstēja ļaut viņam pacelt nokritušo nazi.