Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Vils neizturēja: Kas tas par vīru, kam nazis patlaban pieder? Sēdēdami rolsroisā, viņi brauca caur Oksfordu. Sers Čārlzs priekšējā sēdeklī, pa pusei pagriezies, savukārt aizmugurē Vils ar Liru un Panteleīmonu, kas patla­ban bija pele un centās rast mieru Liras rokās.

-   Kāds, kam uz nazi tiesību ir ne vairāk kā man uz ale­tiometru, atbildēja sers Čārlzs. Neveiksmīgas sagadī­šanās dēļ aletiometrs atrodas manā īpašumā, bet nazis viņa rokās.

-   No kurienes jūs, starp citu, zināt par citu pasauli?

-    Man zināmas daudzas lietas, par kurām jūs pat nenojaušat. Kas tur ko brīnīties? Esmu krietni vecāks un daudz labāk informēts. Abas pasaules savieno vairākas durvis; zinātāji var miera vējos ceļot turp un atpakaļ. Čitagaces pilsētā savulaik bija tā sauktā mācītu vīru ģilde, kas ar to vien nodarbojās.

-   Jūs pats neesat no šīs pasaules! Lira negaidot teica. Jūs esat no turienes, vai ne?

Atmiņā atkal kaut kas dīvaini uzplaiksnīja. Lira bija gandrīz vai pārliecināta, ka ar šo viru ir sastapusies agrāk.

-   Neesmu gan, sers Čārlzs noliedza.

Vils turpināja: Ja vēlamies no tā cilvēka iegūt nazi, mums taču par viņu jāzina kaut kas vairāk. Neba viņš mums to tik vienkārši atdos, vai ne?

-    Protams, ne. Tas taču ir vienīgais līdzeklis, ar ko iespējams atvairīt Rēgus. Viegli tas noteikti nebūs.

-   Rēgiem no naža ir bail?

-   Nāvīgi bail.

-   Kāpēc viņi uzbrūk tikai pieaugušajiem?

-   Šobrīd jums tas nav jazina. Nav svarīgi. Lira, sers Čārlzs vērsās pie meitenes, labāk pastāstiet man par savu izcilo draugu.

Sers Čārlzs domāja Panteleimonu. Dzirdot viņa teikto, Vils saprata, ka piedurknē noslēptā čūska arī ir dēmons un sers Čārlzs noteikti nāk no Liras pasaules. Par Pantelei­monu viņš jautāja, gribēdams izsist viņus no sliedēm: tātad sers Čārlzs nezina, ka Vils pamanījis viņa dēmonu.

Lira piekļāva Panteleimonu pie krūtīm, un tas kļuva par melnu žurku, kas šaustīja asti ap viņas delmu un sarkanām acīm glūnēja uz seru Čārlzu.

-   Jums viņš nemaz nav jāredz, meitene teica. Viņš ir mans dēmons. Domādami, ka šajā pasaulē dēmonu nav, jūs kļūdāties. Jūsējais ir mēslu vabole.

Sers Čārlzs nepalika atbildi parādā: Ja Ēģiptes faraonus apmierināja skarabeju [10] pārstāvniecība, tad tie­šam. Tātad jūs ieradāties no citas pasaules. Cik aizrau­joši! Vai aletiometrs ari nāk no turienes, vai arī jūs to kaut kur pa ceļam nočiepāt?

-    Man to iedeva, Lira nikni attrauca. Džordanas koledžas direktors manā Oksfordā. Tas ir likumīgi mans. Turklāt jūs, stulbais, smirdošais veci, taču nezināt, ko ar to iesākt, jums to pat simt gados neatšifrēt. Jums ale­tiometrs ir rotaļlieta. Bet man tas ir vajadzīgs, arīdzan Vilam. Gan jau mēs to atgūsim, neraizējieties.

-   Tad jau redzēsim, atcirta sers Čārlzs. Šeit es jūs iepriekšējā reizē izlaidu. Vai tagad izkāpsiet tepat?

-    Nē, atbildēja Vils, ieraudzījis tuvumā uz ceļa ap­stājušos policijas mašinu. Uz Čitagaces pilsētu jūs Rēgu dēļ tāpat nevarat iet, tāpēc vai nav vienalga, kur logs atrodas. Vediet mūs tālāk uz ceļa apli.

-    Kā vēlaties, atbildēja sers Čārlzs, un mašīna brauca tālāk. Ja vien dabūsiet nazi, piezvaniet, un Alans pēc jums atbrauks.

Neviens vairs nebilda ne vārda, līdz šoferis apstādināja mašīnu. Tiklīdz Vils ar Liru izkapa, sers Čārlzs, nolaidis loga stiklu, Vilam paziņoja: — Starp citu, ja neizdodas dabūt nazi, neapgrūtiniet sevi, nenāciet pie manis. Ja ieradīsieties tukšām rokām, izsaukšu policiju. Man jau acu priekšā stāv aina tiklīdz nosaukšu jūsu īsto vārdu, viņi zibenīgi būs klāt. Jūs taču esat Viljams Perijs, vai ne? Ja, tā jau man likās. Šīsdienas laikrakstā nodrukāts lielisks jūsu portrets.

Un tad mašīna lēnam aizbrauca. Vils zaudēja valodu.

Lira paraustīja zēnu aiz rokas. Neņem galvā, mei­tene teica. Viņš nevienam neteiks. Ja būtu gribējis, sen jau to būtu izdarījis. Gājuši!

Desmit minūtes vēlāk Vils ar Liru stāvēja mazajā skvērā Eņģeļu torņa pakājē. Vils izstāstīja Lirai par dēmonu-čūsku, un meitene klusēdama apstājās ielas vidū, jau atkal neskaidru atmiņu tirdīta. Kas bija šis vecais vīrs? Kur gan viņi agrāk bija tikušies? Diez kas nav atmiņa Liru vila.

-    Negribējās teikt, viņam dzirdot, Lira klusi teica, bet pagājušo nakti es tur augšā redzēju vīrieti. Kad bērni pie torņa ārdījās, viņš lūkojās lejup…

-    Kāds viņš izskatījās?

-   Jauns, sprogainiem matiem. Nepavisam ne vecs. Bet redzēt redzēju viņu vien īsu mirkli pašā torņa galā, virs robainās malas. Nospriedu, ka tas varētu būt… vai atceries Andželiku ar Paolo? Puisēns toreiz ierunājās, ka viņiem tepat pilsētā esot vecākais brālis, taču Andželika aprāva viņu pusvārdā, it kā viņš būtu izpļāpājis noslēpu­mu. Nu, manuprāt, tas varētu būt tas brālis. Varbūt arī viņš ir ieradies pec naža. Un, jādomā, to zina visi bērni. Vai tik viņi tieši tāpēc šeit neatgriezās?

-   Hm, Vils, pametis skatienu augšup, novilka, varbūt.

Lira atcerējās bērnu sarunas tai rītā: neviens bērns