Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

notikušo: kā vecais vīrs iepriekšējā dienā novērojis viņu muzejā lietojam aletiometru, ka šodien apturējis mašīnu un viņa tāpēc varējusi aizbēgt no bālā vīra, kā mašīna piestājusi ceļa pusē, kurā, viņai izkāpjot, būtu jāraušas vīram pāri, un cik veikli viņš, pasniedzot mugursomu, jā­domā, paķēris aletiometru…

Vils redzēja, cik satriekta ir meitene, taču nesaprata, kāpēc viņai jājūtas tik vainīgai. Un tad Lira pateica: Un vēl, Vil, lūdzu, esmu rīkojusies draņķīgi. Aletiometrs taču brīdināja, lai metu mieru Putekļu meklēšanai, ka jāpalīdz tev. Jāpalīdz tev atrast tēvu. Un ar aletiometra palīdzību es to varētu, varētu tevi turp aizvest, lai kur arī viņš būtu. Bet es jau neklausījos. Darīju, kas iešāvās prātā, man nevajadzēja…

Vils bija redzējis, kā Lira darbojas ar ierīci, zināja, ka šādi var tikt pie patiesības. Viņš novērsās. Lira sagrāba zēnu aiz rokas locītavas, bet viņš izrāvās un gaja uz udensmalu. Ostā jau atkal rotaļājās bērni. Lira, pieskrējusi Vilam klāt, teica: Vil, man tik ļoti žēl…

-    Kāda jēga? Man vienalga, žēl tev vai ne. Tu to iz­darīji!

-    Bet, Vil, mums jāpalīdz, tev man un man tev, jo ne­viena cita jau mums nav!

-    Nezinu, kādā veidā.

-     Es arī nezinu, bet… Lira aprāvās pusvārdā, un viņas acīs atgriezās gaisma.

Pagriezusies viņa metās pie mugursomas, kas bija pa­mesta uz ietves, un drudžaini sāka pa to rakņāties.

-    Es zinu, kas viņš ir! Un kur dzīvo! Skaties! Lira teica, paceldama šauru papīra karti. Viņš man to iedeva muzejā. Mēs varam aiziet un dabūt aletiometru!

Vils, paņēmis karti, izlasīja:

Sers Čārlzs Letroms; CBE [8] laimfīldhausa Oldhedingtona Oksforda

-    Viņš ir sers, Vils teica. Bruņinieks. Tas nozīmē, ka cilvēki nedomājot ticēs viņam, nevis mums. Ko tu no manis īsti gribi? Lai eju uz policiju? Policija taču mani meklē! Un, ja vakar vēl ne, tad šodien noteikti. Savukārt, ja iesi tu, viņi taču tagad zina, kas tu esi, un zina, ka pazīsti mani, tāpēc arī tas neiet cauri.

-   Mēs varētu aletiometru nozagt. Aiziet uz viņa mājām un nozagt. Es zinu, kur atrodas Hedingtona, manā Oks­fordā arī ir Hedingtona. Tas nav tālu. Pa stundu varētu mierīgi aiziet.

-   Tu nu gan esi stulba!

-    Joreks Bērnisons taisnā ceļā dotos turp un norautu šim galvu. Ai, kaut nu viņš būtu šeit! Viņš gan…

Tomēr Lira pieklusa. Pietika Vilam uzmest skatienu meitenei, un viņai visa dūša saskrēja papēžos. Tieši tāpat Lira justos, ja viņai šādu skatienu veltītu bruņotais lācis, Vila acīs, lai cik jauniņš viņš bija, vīdēja kaut kas no Joreka.

-    Neko stulbāku neesmu dzirdējis, Vils teica. Tev liekas, ka mēs varam tā vienkārši aiziet pie viņa uz mājām un aletiometru nozagt? Padomā labi! Ja viņš ir bagāts virs, mājā noteikti ievilktas visneiedomājamākās pretielaušanās signalizācijas, ies vaļā zvani, īpašas slēdzenes un gaismas ar infrasarkaniem automātiskajiem slē­džiem…

-   Man tas ir kas jauns, atzinās Lira. Mūsu pasaulē nekā tamlīdzīga nav. No kurienes lai es to zinātu, Vil…

-    Labi, bet nu apdoma to ar skaidru galvu: viņam ir liela māja, kur aletiometru paslēpt, un cik ilgu laiku vajadzēs kramplauzim, lai izskatītu katru trauku skapi un atvilktni, slēptuvi katrā nama stūrī? Tie vīri, kas at­nāca uz mūsmājām, varēja rakņāties stundām, tomēr meklēto neatrada. Nešaubos, ka viņa nams ir krietni pla­šāks par manējo. Un gan jau ir arī seifs. Tātad, ja arī tur iezagsimies, necik tālu netiksim, kad jau būs klāt policija.

Lira nokāra galvu. Ko tur lai saka.

-   Kas tad mums atliek? viņa jautāja.

Vils neatbildēja. Nu, protams, mums. Tagad viņš ar Liru ir saistīts, gribi to vai negribi.

Vils aizsoļoja lidz krasta līnijai, tad atpakaļ uz terasi un atkal līdz ūdenim. Sasita plaukstas, cenzdamies rast atbildi, taču atbildes nebija, un viņš dusmīgi papurināja galvu.

-    Neatliek nekas cits… kā doties turp, Vils beigās teica. Jāiet un ar viņu jātiekas. Tavai zinātniecei lūgt palīdzību nevar, ja jau pie viņas bijusi policija. Gan jau viņa vairāk tic šiem nekā mums. Iekļuvuši mājā, vismaz apskatīsim galvenās telpas. Tas būs pirmais solis.

Nebildis vairs ne vārda, Vils iegāja istabā, kur bija gulējis, un pabāza vēstules zem spilvena. Gadījumā, ja viņus ar Liru pieķers, kaut tik labuma, ka tas nenonāks svešās rokās.

Lira gaidīja uz terases kopā ar Panteleimonu, kas sēdēja meitenei uz pleca spāres veidolā. Viņa izskatījās jau priecīgāka.

Mēs to šā vai tā dabūsim atpakaļ, Lira teica, man ir tāda nojauta.

Vils neteica neko. Viņi devās uz gaisa loga pusi.