Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-     Ievācu šādas tādas ziņas, vecais vīrs turpināja. Mans draugs antropologs saka, ka viņu kolekcijā līdzās jau izstādītajiem parādījušies vēl daži eksemplāri. Daži no tiem ir sevišķi seni. Vai zināt, neandertālieši.

-   Jā, es arī par to dzirdēju, Lira teica, pat nenojauz­dama, par ko vecais virs runā.

-   Un kā klājas draudzenei?

-   Kādai draudzenei? Lira uztraucās. Vai tiešam viņa būtu izpļāpājusies arī par Viļu?

-   Pie kuras tu apmeties.

-Ak viņai. Lieliski, paldies.

-   Ar ko viņa nodarbojas? Arheoloģe?

-Ak… Viņa ir fiziķe. Pētī tumšo matēriju, vēl gluži neattapusies, izmeta Lira. Melot šai pasaulē, kā izrādās, nebija tik viegli, kā sākumā likās. Liru urdīja ne tas vien vecais vīrs šķita pazīstams kaut kādā senā, aizmirstā sakarībā, un Lira nespēja izskaitļot, tieši kādā.

-   Tumšo matēriju? viņš pārjautāja. Cik aizraujoši! Šorīt Times slejās manīju rakstu par to. Visums ir pilns ar šo noslēpumaino parādību, un neviens nezina, kas tā īsti ir. Jūsu draudzene ir tikusi tai uz pēdām, vai ne?

-   Jā. Viņai par to daudz kas zināms.

-    Bet ko jūs pati domājat darīt nākotnē, Lizij? Arī pievērsīsieties fizikai?

-   Varētu jau, atbildēja Lira, tas atkarīgs no vairā­kiem apstākļiem.

Šoferis, viegli nokāsējies, samazināja ātrumu.

-     Nu, esam jau Sammertaunā, sacīja vecais vīrs. Kur jūs vēlētos izkāpt?

-    Ak, tepat aiz veikaliem, tālāk varu aiziet kājām, teica Lira. Paldies!

-   Iegriez pa kreisi Dienvidu parādē, tad mazliet pievelc uz labo pusi. Vai spēsi, Alan? teica vecais vīrs.

-   Miera vējos, ser, šoferis atbildēja.

Minūti vēlāk mašīna klusītēm apstājās pie publiskās bibliotēkas. Vecais vīrs savā pusē turēja atvērtas durvis tā nu Lirai nācās rāpties pari viņa ceļiem, lai tiktu laukā. Vienas bija daudz, taču Liru parņēma ērmota sajūta, negribējās vīram pieskarties, lai cik jauks viņš bija.

-    Neaizmirstiet mugursomu, virs, to pasniegdams, teica.

-    Paldies! Lira pateicās.

-    Ceru, ka vēl tiksimies, Lizij, vecais vīrs atvadījās. Pasveiciniet no manis savu draudzeni!

-   Uz redzēšanos! Lira atvadījusies palika stāvam uz ietves, kamēr mašīna nogriezās gar stūri un pazuda ska­tienam, un tikai tad devās uz skābaržu pusi. Meitenei bija nelāga nojauta par baltmataino vīru, tāpēc viņa gri­bēja izjautāt aletiometru.

Vils pārlasīja tēva vēstules. Sēdēdams uz terases (tālu­mā skanēja bērnu klaigas, viņi nira ostas grīvā), zēns lasīja skaidro rokrakstu uz gaisa pasta zīdpapīra lapām, mēģinādams iztēloties vīru, kas raksta vēstuli, atkal un atkal atgriezdamies pie rindām, kur bija minēts mazulis, proti, Vils.

Kaut kur tuvumā nodipēja Liras ašie soļi. Iebāzis vēs­tules kabatā, Vils piecēlās, un tai pašā brīdi Lira bija klāt niknu skatienu, ar Panteleimonu mežonīgi ņurdoša kaķa veidolā, pārlieku apjukušu, lai slēptos. Lira, kas raudāja reti, patlaban sirdīgi šņukstēja un, krūtīm cilājoties, grieza zobus, tad metās pie Vila un kliegdama satvēra viņu aiz rokām: Nogalini viņu! Nogalini viņu! Gribu, lai viņš mirst! Ak, kaut šeit būtu Joreks ai, Vil, esmu rīkojusies aplam un gauži nožēloju…

-   Kas? Kas noticis?

-   Tas vecis ir tikai nelietīgs zaglis viņš to nozaga, Vil! Nozaga manu aletiometru! Tas smirdīgais vecis lepnajā uzvalkā un ar kalpu pie mašīnas stūres ai, šorīt esmu savārījusi tādu putru ai, es…

Lira šņukstēja tik izmisīgi, ka Vilam šķita te nu tie­šām sirdis var lūzt, un meitenes sirds patlaban arī lūza vaimanādama un drebēdama viņa nokrita zemē, bet Panteleimons līdzās kļuva par vilku un, pavisam izmisis, gaudoja.

Tālumā, ūdens otrā pusē, bērni, rokām pieseguši acis, lūkojās šurp viņi gribēja redzēt, kas notiek. Apsēdies blakus Lirai, Vils meiteni sapurināja aiz pleca.

-   Beidz! Beidz vienreiz raudāt! viņš mierināja. Sāc no sākuma! Kas par veci? Kas notika?

-    Tu būsi ļoti dusmīgs — apsolīju par tevi neizpļāpāties, apsolīju, bet tagad… Lira šņukstēja, tikmēr Pantelei­mons, kļuvis par lempīgu kucēnu ar nolaistām ausīm, luncināja asti zemodamies un likņādams; un Vilam kļuva skaidrs, ka tā izpaužas Liras kauns par savu rīcību, ka viņa nespēj izstāstīt, kas noticis, tāpēc viņš uzrunāja dēmonu.

-   Kas notika? Pasaki man, viņš lūdza.

Panteleimons atbildēja: Devāmies pie zinātnieces, un

mums priekšā bija sveši cilvēki vīrietis un sieviete. Viņi mūs apmuļķoja izprašņāja bez sava gala un tad pajau­tāja par tevi ieskrējušies mēs izpļāpājām, ka tevi pazīs­tam, un pēc tam aizbēgām…

Lira, paslēpusi seju rokās, spieda galvu pie ietves. Panteleimons zibenīgi mainījās, kļūdams par suni, putnu, kaķi, tad sniegbaltu sermuliņu.

-   Ka tas vīrs izskatījās? Vils prasīja.

-   Milzīgs, Lira apslāpētā balsī teica, spēcīgs kā reti kurš, gaišām acīm…

-   Vai viņš redzēja, ka tu atgriezies pa logu?

-   Nē, taču…

-    Labi, bet tad jau viņš nezina, ka mēs te esam.

-        Bet aletiometrs! strauji uzsliedamās sēdus, mei­tene iesaucās. Viņas sāpēs savilkta seja līdzinājās sen­grieķu teātra maskai.

-    Labi, teica Vils. Stāsti visu pēc kārtas!

Šņukstēdama un zobus klabinādama, Lira stāstīja par