Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-    Tu nezini par kaķiem? lielākais zēns neticīgi jau­tāja. Kaķim iekšā nelabais, nudien. Kad vien ieraugi kaķi, sit viņu nost! Viņi kož un pielaiž tev nelabo. Bet ko tu darīji ar to milzu leopardu?

Sapratusi, ka zēns domā Panteleimonu leoparda vei­dolā, Lira nevainīgi papurināja galvu.

-   Gan jau tev rādījās, — viņa teica. Mēnesnīcā viss iz­skatās citādi. Bet pie mums ar Viļu tur, no kurienes mēs nākam, Rēgu nav, tāpēc neko daudz par viņiem arī nezinām.

-    Ja Rēgus neredzi, tu esi drošībā, zēns skaidroja.

-   Ja redzi, tad zini, ka esi viņu rokās. Tā teica mans pa­pus, un pēc tam Regi viņu notvēra. Toreiz tētis no viņiem nepaglābās.

-   Vai tagad viņi šeit ir visapkārt mums?

-    Jā, atbildēja meitene. Pastiepusi roku, viņa pa­grāba gaisā un ieķērcās: Tikko viens trāpījās!

-   Viņi nevar neko tev nodarīt, viens no zēniem teica,

-   un mēs šiem arī ne, janudien.

-   Vai Rēgi jūsu pasaulē bijuši no laika gala? jautaja Lira.

-   Jā, atbildēja viens no zēniem, bet otrs piebilda: Nē, viņi ieradās senos laikos. Simtiem gadu atpakaļ.

-   Viņi uzradās Ģildes dēļ, piemetināja trešais.

-   Kā, kā? Lira nesaprata.

-    Pupu mizas! ierunājas meitene. Mana vecmā­miņa teica, ka viņi uzradas tamdēļ, ka cilvēki uzvedās slikti, un Dievs tos atsūtīja, lai mūs sodītu.

-    Tava vecmāmiņa neko nezina! teica zēns. Viņai aug bārda, tai tavai vecmāmiņai. īsta kaza, nudien.

-   Kas tā par ģildi? Lira nelikās mierā.

-    Torre degli Angeli taču zini? prasīja zēns. Nu, akmens tornis pieder Ģildei, un tajā ir slepena vietiņa.

Ģilde tie ir vīri, kas pārzina visvisādas lietas. Filozofiju, alķīmiju un ne to vien. Un tieši viņi ielaida pie mums Rēgus.

-   Nav tiesa, iebilda cits zēns. Rēgi ieradas no zvaig­znēm.

-    Ir gan! Viss notika, lūk, tā: Ģildes vīrs pirms vairā­kiem gadsimtiem graizīja metālu. Svinu. Grasījās pār­vērst to zeltā. Grieza un grieza arvien mazāku, līdz ga­bals saruka tik niecīgs, ka sīkāk vairs nevarēja sagriezt. Par to nav nekā mazāka. Tik sīks, ka neredz. Taču viņš sagrieza ari to, un paša niecīgāka gabaliņa vidū bija ieslodzīti visi Regi saliekti un salocīti tik cieši, ka vis­pār neaizņēma vietu. Bet, tiklīdz viņš iegrieza bam! -, šamie izšāvās lauka, un kopš tā laika viņi te ir. Tā, lūk, stāstīja mans paps.

-   Vai arī tagad tornī ir kāds Ģildes vīrs? jautāja Lira.

-   Nav! Aizbēga projām kā visi pārējie, teica meitene.

-   Torni nav neviena. Tur spokojas, piebilda zēns. Tā­pēc jau kaķis no turienes iznāca. Mēs tur iekšā neiesim, ne par kadu naudu. No sīkajiem tur neviens nav bijis. Tur ir baisi.

-   Ģildes vīri iet iekšā bez bailēm, ierunājās kāds cits.

-    Viņiem ir burvju vārdi vai kaut kas tāds. Viņi ir alkatīgi, dzīvo uz nabago ļaužu rēķina, stastija meitene.

-   Visus darbus padara nabagie, bet Ģildes viri dzīvo dīkā.

-    Bet tagad tornī taču neviena nav? pārprasīja Lira.

-   Neviena pieaugušā?

-   Visā pilsētā nav, ne tikai tornī!

-   Viņi jau neuzdrošinās, tā gan.

Bet Lira taču bija redzējusi torni jaunekli! Viņa par to nešaubījās. Un arī bērni runāja ka rūdīti meļi Lira, pati būdama mele, uzreiz saprata bērni mānījās.

Te pēkšņi meitenei ienāca prātā mazais Paolo viņš taču izrunājās, ka viņiem ar Andželiku ir vecākais brālis Tulio, kas arī uzturas pilsētā, bet Andželika puisēnu ap­klusināja… Vai jauneklis torni būtu viņu brālis?

Atstājusi bērnus lai velk savus braucamos drošā vietā un minas atpakaļ krastā -, Lira iegāja uzvārīt ka­fiju un paskatīties, vai Vils nav pamodies, taču zēns vēl gulēja ar kamolā savilkušos kaķi kājgalī. Lira dega nepa­cietībā vēlreiz satikt zinātnieci, tāpēc, uzrakstījusi zīmīti, viņa nolika to uz grīdas blakus Vila gultai un, paņēmusi mugursomu, devās meklēt logu.

Lira izvēlējās ceļu cauri nelielam skvēram, kurā viņi bija aizvadītajā vakarā. Patlaban tas bija tukšs, saules gaisma lāsmoja uz senā torņa, atkladama neskaidrus grebumus uz sienas līdzās durvīm cilvēkiem līdzīgas būtnes ar sakļautiem spārniem, kuru sejas izteiksmi gad­simtiem bija drumstalojuši laika apstākļi, taču kaut kas šajos klusējošajos stāvos pauda varenību, līdzjūtību un garīgu spēku.

-    Eņģeļi, ierunājās Panteleimons-sienāzis viņai uz pleca.

-   Vai tik nebūs Rēgi, teica Lira.

-    Nē! Viņi runāja par kaut kādiem angeli, dēmons uzstāja, varu derēt, ka tie ir eņģeļi.

-   Vai ieiesim?

Viņi pacēla skatienu uz milzīgajām ozolkoka durvīm ar melnām, greznām eņģēm. Pusducis pakāpienu, kas veda uz tām, bija pamatīgi nostaigāti, un durvis stāvēja viegli pavēr­tas. Nekas nekavēja Liru tur ieiet, vienīgi pašas bailes.