Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Viņi lidoja visu nakti. Zvaigznes visapkārt mirdzēja, bālēja un, kolīdz austrumos iesvīda ausma, pazuda. Pēc saullēkta pasaule pielija ar spozmi, patlaban viņi laidās cauri zilgām debesim ar dzidru gaisu svaigu, smaržīgu un mitru.

Dienas gaisma eņģeļi nebija tik labi saredzami, tomēr jebkurai acij viņi liktos neparasti. Blāzma, ko Ruta Skādi manīja ap būtnēm, tomēr nebija šobrīd debesīs kāpjošās saules gaisma tās avots bija cits.

Eņģeļi nepagurdami lidoja un lidoja, un Ruta Skādi moži turējās līdzi. Raganu pārņēma mežonīgs prieks, ka var tā izrīkot nemirstīgo armādu. Viņa baudīja dzīvi ar miesu un dvēseli, ar raupjo priedes zaru, ko juta pieskā­rāmies adai, ar sirds pukstieniem un visām maņām, ar nule mostošos izsalkumu; caur dēmonu-zilkrūtīti ar daiļ­skanīgo balsi, ar zemi tur lejā un ikviena radījuma, gan auga, gan dzīvnieka, dzīvi. Sajūsmināta Ruta Skādi apz­inājās, ka sastāv no tās pašas vielas, no kā viņi, ka viņas mirusī miesa baros citas dzīvas būtnes, tāpat kā tās ta­gad baro viņu. Un vēl Ruta Skādi līksmoja par gaidāmo atkaltikšanos ar lordu Ezrielu.

Pienāca nakts, bet eņģeļi vēl lidoja. Vienubrīd gaisa kvalitāte mainījās nedz pasliktinoties, nedz uzlabo­joties, tomēr atšķirība bija jūtama -, Ruta Skādi saprata, ka viņi no vienas pasaules iekļuvuši citā. Viņa gan netika gudra, kā tas īsti bija noticis.

-   Eņģeļi! juzdama pārmaiņu, Ruta Skādi sauca. Kā mēs atstājām pasauli, kurā es jūs atradu? Kur bija pa­sauļu robeža?

-   Gaisā ir neredzamas vietas, skanēja atbilde, vārti uz citām pasaulēm. Mēs tās varam redzet, bet tu ne.

Ruta Skādi neredzamos vārtus nespēja saskatīt, taču viņai to nemaz nevajadzēja raganu navigācijas spējas ir labākas nekā putniem. Runādamas ar eņģeli, Ruta Skādi pievērsa uzmanību trim izrobotām virsotnēm leja, precīzi iegaumēdama ainavas siluetu. Vajadzības gadījumā viņa tās atradīs, lai eņģeļi domā ko domādami.

Viņi lidoja tālāk, un Ruta Skādi dzirdēja eņģeļa balsi: Lords Ezriels atrodas šajā pasaulē, un tur ir cietoksnis, ko viņš būvē…

Palēninājuši gaitu, viņi patlaban riņķoja vidēji augstu, kā ērgļi. Ruta Skādi pameta skatienu turp, kur bija pamājis eņģelis. Austrumos pamali jau sāka iekrā­sot agrīns, liegs gaismas mirdzums, lai gan dāsni sam­tainajā augsto debesu melnumā kā allaž joprojām spoži zaigoja zvaigznes. Tālajā debesu stūrītī, kur gaisma auga ar katru mirkli, slējās milzīgas kalnu grēdas vir­sotnes robotas, melnas klinšu smailes, varenas, nelī­dzenas terases, kur zāģa zobiem līdzīgās kores blīvējās juku jukām kā visaptverošas postažas drupas. Taču aug­stākajā punktā, kur, spoži izgaismojot siluetu, kalniem pieskārās pirmie rīta saules stari, Rutas Skādi acīm at­klājās iespaidīga ēka milzu cietoksnis, kura nelīdzenās malas veidoja atsevišķas bazalta terases, augstas kā puse no kalna; celtnes plašumus lidojuma laikā varēja pienācīgi novērtēt.

Vērienīgā cietokšņa pakājē dega ugunis, agrajā rīta stundā dūmoja krāsnis; jūdzēm tālu Ruta Skādi dzirdēja klaudzinām āmurus un dūcam milzīgas dzirnavas. No visām pusēm debesīs redzēja laižamies arīdzan citus eņ­ģeļus, kas lidoja šurpu, un ne jau eņģeļus vien, bet arī mašīnas lidaparātus ar tērauda sāniem un stikla kajī­tēm zem spārēm līdzīgajiem mirdzošajiem spārniem, kas slīdēja kā albatrosi, un kā milzu kamenes ducošus cepelīnus visi bija ceļa uz cietoksni, ko lords Ezriels būvēja kalnos pasaules malā.

-   Bet vai lords Ezriels tur ir? Ruta Skādi jautāja.

-   Jā, eņģeļi atbildēja.

-   Tad laižamies lejā pie viņa! Un jums jābūt man par godasardzi.

Eņģeļi, paklausīgi izpletuši spārnus, ar dedzīgu ra­ganu priekšgalā laidās lejā uz zeltā ierāmēto cietoksni.

7 Rolsroiss

Lira pamodās agri, lai atklātu, ka rits ir kluss un silts; likās, ka pilsētā nav citu laika apstākļu kā tikai rēna vasara. Izslīdējusi no gultas, meitene nokāpa lejā un, uz ūdeņiem izdzirdējusi bērnu  balsis, gāja skatīties, ko viņi tur dara.

Trīs zēni un divas meitenes, šļakatām šķīstot, saules pielietajā ostā vizinājās ar ūdens velosipēdiem, traukda­mies kāpņu virzienā. Ieraudzījuši Liru, bērni palēnināja gaitu, bet tad viņus atkal pārņēma sacīkšu gars. Uzva­rētāji ietriecās kāpnēs tik sparīgi, ka viens ievēlās ūdenī un, mēģinādams pārkāpt braucamajā sev līdzās, apgāza ari to, un tad visi kopā plunčājās, pilnīgi aizmirsuši pie­dzīvoto šausmu nakti. Vairums bērnu bija mazāki par tiem pie torņa, Lira nodomāja, arī ieslīdēdama ūdeni kopā ar Panteleimonu, kas kā sudraba zivtiņa patlaban zibēja meitenei līdzās. Lirai nesagādāja grūtības uzsākt sarunu ar citiem bērniem, un drīz vien tie jau pulcējās ap viņu, sasēduši ūdens lāmās uz sasilušā akmens, krekliem ātri žūstot saulē. Nabaga Panteleimonam vardes veidolā nācās rausties atpakaļ Liras kabatā vēsajā, mitrajā katūnā.

-    Ko jūs darīsiet ar to kaķi?

-   Vai tiešām jūs spējat novērst nelaimi?

-   Tas tavs draugs, vai viņš no Rēgiem nebaidās?

-     Vils nebaidās ne no viena, atbildēja Lira. Es ar' ne. Kapec jūs baidāties no kaķiem?