Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Uztipinājusi augšā pa kāpnēm, Lira ielūkojās atvērto durvju spraugā. Viss, ko viņa tumsā varēja saskatīt, bija akmens plāksnēm izklāta zāle, un arī no tās viņa neredzēja pārāk daudz, tikmēr Panteleimons nobažījies plivinājās Lirai uz pleca tieši kā Džordanas koledžas kapenēs, kad viņa dzina jokus ar galvaskausiem, vienīgi šoreiz Lira bija mazliet gudrāka. Šeit kaut kas nebija lāgā. Noskrējusi lejā pa kāpnēm, viņa metās laukā no skvēra projām uz saules pielieto palmu bulvāri. Pārlie­cinājusies, ka neviens neredz, Lira nekavēdamas iekapa pa logu tieši Vila Oksfordā.

Jau pēc četrdesmit minūtēm Lira, izstrīdējusies ar durvju sargu, atkal iegāja fizikas nodaļā un šoreiz viņai rokā bija trumpis.

-    Jums tikai jāpajautā doktorei Malonei, Lira saldā balstiņā čiepstēja. Vairāk nekas nav vajadzīgs, pajau­tājiet viņai. Viņa jums pateiks.

Sargs pievērsās tālrunim, un Lira līdzjūtīgi noskatījās, kā viņš spiež taustiņus un runā klausulē. Viņam nebija pat kārtīgas būdiņas, kur sēdēt, kā pieklātos īstā Oksfor­das koledžā, tikai milzīga koka lete tikpat kā veikalā.

-    Labi, pagriezies teica sargs. Viņa saka, lai kāp augšā. Pielūko, citur nekur neej!

-   Neiešu, nē! Lira liekuļotā kautrībā atbildēja -, kriet­na meitenīte, kas dara, ko viņai liek.

Kāpņu galā Liru tomēr gaidīja pārsteigums kad viņa gāja gar durvīm ar sievietes simbolu, tās pavērās, un doktore Malone klusēdama ar rokas mājienu aicināja viņu iekšā.

Lira samulsusi iegāja. Tā nebija laboratorija, bet tua­lete, turklāt doktore Malone izskatījās satraukta.

Zinātniece ierunājās: Lira, laboratorijā ir svešinieki policisti vai kas tamlīdzīgs -, viņi zina, ka tu vakar biji pie manis. Nevaru iedomāties, kas šiem vajadzīgs, bet man tas nepatīk. Kas īsti notiek?

-   No kurienes viņiem zināms, ka biju pie jums?

-     Nav ne jausmas! Tavu vārdu viņi neminēja, taču zinu, kuru ar to domāja…

-   Nekas. Varu taču samelot. Tik vien tā darba.

-    Bet kas notiek?

Ārpusē gaiteni atskanēja sievietes balss: Doktore Malone? Vai bērnu satikāt?

-    Jā, doktore Malone atsaucās. Es tikai parādīju, kur ir tualete…

Kas tur ko uztraukties Lira nodomāja, bet varbūt viņa nebija radusi pie briesmām.

Sieviete gaitenī bija jauna un visai smalki ģērbusies un, kad Lira iznāca laukā, centās smaidīt, tomēr viņas acis palika skarbas un aizdomu pilnas.

-    Sveika! sieviete teica. Tu esi Lira, vai ne?

-   Ja. Bet kā sauc jūs?

-    Es esmu seržante Kliforde. Nāc man līdzi!

Lira nodomāja: "Tai nu gan ir aknas izrīkojas kā per­sonīgajā laboratorijā," tomēr lēnprātīgi pamāja. Vienu­brīd negaidot uzplaiksnīja nožēla. Lira labi zināja, ka nevajadzēja šurp nākt, zināja, ko no viņas gaida aletio­metrs ne jau to, ko viņa dara tagad. Šaubīdamās Lira apstājas durvīs.

Istabā jau bija spēcīgs gara auguma vīrietis ar baltām uzacīm. Lira zināja, kā izskatās zinātnieki, un no atnā­cējiem zinātnieks nebija ne viens, ne otrs.

-   Ienāc, atkārtoja seržante Kliforde. Nebaidies! Tas ir inspektors Valterss.

-    Sveika, Lira! teica vīrietis. Uzzināju par tevi no doktores Malones. Gribu ar tevi iepazīties, uzdot dažus jautājumus, ja tev nav iebildumu.

-   Kas tie par jautājumiem? prasīja Lira.

-    Nekas sarežģīts, vīrietis smaidot teica. Nāc, ap­sēdies, Lira!

Viņš pastūma krēslu uz meitenes pusi. Lira piesardzīgi apsēdās, dzirdēdama, ka durvis aizveras. Doktore Ma­lone tepat vien bija. Panteleimons circeņa veidolā Liras kabatā uztraucās meitene juta viņu sev pie krūtīm, cerēdama, ka trīsas no ārpuses nav redzamas. Domās viņa centās dēmonu mierināt.

-     Lira, no kurienes tu ieradies? inspektors Valterss jautāja.

Ja teiks, ka no Oksfordas, to var viegli pārbaudīt. Teikt, ka no citas pasaules, arī nevar uzreiz gribēs zināt vai­rāk. Prātā ienāca vienīgais vietas nosaukums, ko vēl viņa šajā pasaulē zināja vieta, no kurienes nāca Vils.

-   No Vinčestras, Lira atbildēja.

-    Lira, vai tu piedzīvoji kauju? jautāja inspektors. No kurienes šie nobrāzumi? Viena švīka uz vaiga, otra uz kājas vai kāds tevi iekaustīja?

-   Nē, atbildēja Lira.

-   Vai skolā tu ej, Lira?

-   Jā. Reizēm, meitene atbildēja.

-   Vai šodien skolā nav jābūt?

Lira neatbildēja. Metās aizvien neomuligāk. Meitene pameta skatienu uz doktori Maloni zinātnieces seja bija saspringta un nelaimīga.

-    Es tikai atnācu satikties ar doktori Maloni, Lira teica.

-    Lira, tu esi apmetusies Oksfordā? Kur tieši?

-   Pie dažiem cilvēkiem, meitene atbildēja, nu, drau­giem.

-    Kāda ir viņu adrese?

-    īsti nezinu, kā to vietu sauc. Atrast varu viegli, bet ielas nosaukumu gan neatceros.

-   Kas tie par cilvēkiem?

-    Mana tēva draugi, Lira teica.

-    Labi, skaidrs. Kā tu uzzināji par doktori Maloni?

-   Mans tēvs ir fiziķis un viņu pazīst.

Nu jau daudz vieglāk, meitene nodomāja. Viņa jau sāka iejusties, meli plūda vieglāk.

-   Un viņa tev rādīja, tieši pie kā strādā, vai ne?

-   Jā. Iekārtu ar ekrānu… Jā, to visu.

-    Tevi tādas lietas interesē, vai ne? Zinātne un tam­līdzīgi?

-   Jā. īpaši fizika.

-    Kad izaugsi, kļūsi fiziķe?