Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Joahims pacēla skatienu, un raganas sekoja viņa acīm. Zvaigznes šeit bija tādas pašas ka raganu pasaulē Piena Ceļš spoži mirdzēja debesu jumā, neskaitāmas zvaigznes un zvaigznītes mirdzēdamas līdzinājās putekļiem tumsā, spožumā tikpat kā neatpalikdamas no mēness…

-    Ser, ierunājās Serafina, vai jums nav gadījies dzirdēt par Putekļiem?

-    Putekļiem? Noprotu, ka jūs nedomājat lielceļu pu­tekļus. Nē, nav gadījies. Rau patlaban tur slīd eņģeļu pulks…

Joahims pamaja uz Cuskas zvaigznāju. Un tiešām, kaut kas tur virzījās, smalks mirdzošu butņu spiets. Vien­mērīgā, mērķtiecīga lidojuma kā zosis vai gulbji.

Ruta Skādi piecēlās.

-    Māsa, viņa uzrunāja Serafinu, pienācis laiks no jums šķirties. Gribu ar eņģeļiem parunāt, lai kādi viņi būtu. Ja eņģeļi ir ceļā pie lorda Ezriela, es viņiem pievie­nošos. Ja ne, meklēšu ceļu saviem spēkiem. Paldies par sabiedrību, un lai jums labi klājas!

Abas apmainījās skūpstiem, un Ruta Skādi, paņēmusi mākoņpriedes zaru, uzšāvās debesīs. Raganas dēmons Serdži, zilkrūtītis, izsteidzās laukā no tumsas līdz ar viņu.

-   Vai lidosim augstu? dēmons-putns jautāja.

-    Tik augstu kā mirdzošie lidotāji Čūskas zvaigznājā. Tie, Serdži, lido aši. Ķersim viņus rokā!

Ruta Skādi ar visu dēmonu traucās augšup, laižoties ātrāk par ugunskura dzirkstelēm gaiss caur mākoņ­priedes zariņiem švīkstēja vien, raganas melno matu vil­nis plīvoja viņai aiz muguras. Uz nelielo ugunskuru bez­galīgajā tumsā, guļošajiem bērniem un kolēģēm raganām Ruta Skādi pat neatskatījās. Šis ceļa posms bija garām, un ari zaigojošās būtnes priekšā nekļuva lielākās; arī­dzan skatienu novērst nedrīkstēja, jo milzīgajos zvaigžņu plašumos eņģeļus varēja viegli pazaudēt.

Tad nu Ruta, nenovērsdama skatienu no eņģeļiem, lidoja un maz pamazitēm tuvojās būtnēm, kas raganas acis ieguva aizvien skaidrāku veidolu.

Eņģeļu mirdzums nebija liesmains, bet līdzīgs saules spīdumam, lai kur tie būtu un lai cik melna tumstu nakts. Eņģeļi atgādināja cilvēkus, vienīgi bija spārnoti un daudz slaidāki, un, tā kā tie bija kaili, ragana varēja izšķirt trīs vīriešus un divas sievietes. Spārni aizsākās pie lāpstiņām, bet mugura un krūtis bija spēcīgi musku­ļotas. Ruta Skādi brīdi turējās eņģeļiem aiz muguras, vērodama tos un lēsdama viņu spēku: ja nu nonāk līdz cīniņam? Apbruņoti eņģeļi nebija, tomēr bez piepūles lidoja saviem speķiem: ja nonāktu līdz vajāšanai, Rutai, iespējams, klātos plāni.

Visādam gadījumam uzvilkusi loka stiegru, spīgana iz­rāvās uz priekšu un nu, lidodama plecu pie pleca ar mir­dzošajām būtnēm, uzsauca:

Eņģeļi! Piestājiet jel, uzklausiet mani! Es esmu ra­gana Ruta Skādi un vēlos ar jums parunāt!

Būtnes pagriezās. Milzīgie spārni, palēninot gaitu, sakļāvās, bet ķermeņi slīga zemāk, līdz eņģeļi stāvēja gaisā vertikāli un, spārnus plivinādami, noturēja līdzsvaru. Rutu aplenca pieci milzīgi, nakts tumsā neredzamas saules apblāzmoti silueti.

Ragana, lepna un bezbailīga, sēdēdama mākoņpriedes zarā, spītējot sirdij, kas neparastajā situācijā skrēja kā negudra, pameta skatienu visapkārt, bet viņas dēmons lidinājās turpat blakus, vēlēdamies but raganas ķermeņa siltumā.

Katra būtne-eņģelis pati par sevi bija spilgts indivīds, un tomēr tās bija līdzīgākas cita citai nekā jebkuram cil­vēkam, ko Rutai bija gadījies sastapt. Tās vienoja mirdzums izteiksmīga inteliģences un jūtu saspēle, kas šķita pāršalcam visas būtnes vienlaikus. Eņģeļi bija kaili, taču viņu skatiena priekšā Ruta pati jutās kaila tik caururbjošs un pētījošs tas bija.

Tomēr Ruta par sevi nekaunējās un eņģeļu skatienam atbildēja ar lepni paceltu galvu.

-    Jūs tātad esat eņģeļi, viņa teica, jeb Sargi vai bene elim. Kurp lidodami?

-    Mēs sekojam aicinājumam, eņģelis atbildēja.

Ruta īsti nesaprata, kurš tieši. Viens vai otrs, bet var­būt visi runāja reizē.

-   Kas jūs aicina? ragana jautaja.

-    Cilvēks.

-    Lords Ezriels?

-    Iespējams.

-    Kāpēc jūs šim aicinājumam sekojat?

-   Tāpēc, ka to vēlamies, skanēja atbilde.

-   Tad jau, lai kur viņš arī būtu, jūs varat mani aizvest pie viņa, Ruta izrīkoja.

Rutai Skādi bija četrsimt sešpadsmit gadu un viss no­briedušas raganu karalienes lepnums un viedums. Viņa bija ievērojami gudrāka par jebkuru mirstīgo, tomēr pat nenojauta, cik bērnišķīga izskatās blakus arhaiskajām būtnēm. Ruta Skādi nezināja arī to, cik ļoti eņģeļu prāts pārsniedz viņas spējas lidzīgi šķiedrainiem taustekļiem tas sniedzās līdz pasaules telpas tālākajam nostūrim, kas raganai nebija rādījies ne sapnī, tāpat spīgana nezināja, ka eņģeļus viņa redz cilvēku veidolā tikai tāpēc, ka pašas acis to gaida. Ja Ruta uztvertu eņģeļu patieso veidolu, viņa saprastu, ka tie drīzāk ir arhitektūra, no saprāta un jūtām veidotas milzu struktūras.

Bet eņģeļi jau neko citu arī negaidīja Ruta Skādi taču bija tik jauna.

Acumirklī noplīkšķinājuši spārnus, eņģeļi saviļņojās uz priekšu, un Ruta steidzās tiem pakaļ, ciezdama eņģeļu spārngalu radīto aso gaisa plūsmu, izbaudīdama ātrumu un spēku, kas tika piešķirts arī viņas lidojumam.