Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Gluži kā apburta, šausmās trīcēdama, Serafina no­laidās vēl zemāk. Tur bija tēvs ar bērnu, kas lūkoja tikt projām, pārbrienot braslu, taču Rēgs abus panāca. Tēvs ar bērnu uz muguras, kas raudādams kļāvās viņam klāt, palēnināja gaitu un nu sastindzis un bezpalīdzīgs stāvēja līdz vidum ūdenī.

Kas ar viņu notika? Serafina planēja virs ūdens pāris pēdu atstatu un, šausmu pārņemta, noskatījās. Savā pasaulē ragana no ceļotājiem bija dzirdējusi leģendu par vampīriem, un patlaban viņu stāstītais atausa atmiņā. Serafina vēroja, kā Rēgs lietišķi rij kaut ko cilvēkam piemītošu dvēseli, varbūt dēmonu; šajā pasaulē dēmoni acīmredzot bija cilvēkam iekšā, nevis ārpusē. Tēva rokas nošļuka gar sāniem, un bērns no viņa muguras nogāzās ūdenī, veltīgi tvarstīdams pēc tēva rokas, elsodams un rau­dādams, taču vīrietis, tikai gausi pagriezis galvu, pavisam vienaldzīgi noskatījās, kā dēlēns turpat līdzās slīkst.

Serafina nespēja ilgāk izturēt. Aši nolaidusies zemāk, viņa izcēla bērnu no ūdens. Ruta Skādi iekliedzās: Uz­manies, mās! Tev aiz muguras…

Serafina, vienlaikus sirds kaktiņā juzdama derdzīgu trulumu, sniedzās pēc Rutas Skādi rokas, kas izrāva kolēģi no nāves briesmām. Abas spīganas cēlās augstāk. Bērns, krampjainiem pirkstiem pieķēries Serafinai pie vidukļa, brēca, un pagriezusies ragana aiz muguras ieraudzīja Regu virs ūdens riņķojošu miglas virpuli, kas izmisīgi meklēja nu jau zaudēto laupījumu. Ruta Skādi raidīja bultu tieši Rēga sirdī, taču bez panakumiem.

Serafina nolika bērnu zemē upes krasta, parūpēdamās, lai to neapdraudētu Rēgi, un abas raganas veiksmīgi atkapās gaisā. Ceļotāju bariņš bija apstājies; zirgi plūca zāli vai, at­vairīdami mušas, purināja galvu; bērni brēca vai, cits citam pieķērušies, iztālēm vēroja notiekošo, bet pieaugušie visi kā viens bija sastinguši. Daži stāvēja vaļējām acīm, lai gan vairums sēdēja, bet pāri visam klājās baiss klusums. Kad pēdējais Rēgs piesatinājies aizlaidās projām, Serafina uzreiz metās lejā un piezemējās blakus zālē sēdošai spēcīgai, veselī­gai sievietei ar sārtiem vaigiem un spoži gaišiem matiem.

Sieviete! Serafina viņu uzrunāja. Nekādas atbildes. Vai tu mani dzirdi? Vai redzi mani?

Serafina paraustīja viņu aiz pleca. Pielikdama milzu pūles, sēdošā pacēla skatienu. Likās, ka viņa tikpat kā neredz. Acis blāvoja tukšums, un, kad Serafina ieknieba sievietei apakšdelma ādā, viņa, gausi nolaidusi skatienu, tikai novērsās.

Pārējās raganas aplūkoja izmētātos ratus, ar šaus­mām noskatoties upuros. Tikmēr bērni pulcējās uz tuvējā paugura, vērodami raganas un tramīgi sačukstēdamies.

-   Vīrs zirgā skatās uz mums, ierunājās viena no raganam. To sacīdama, viņa pamāja uz ceļu, kas ievijās kalnos. Aizbēgušais jātnieks, pievilcis pavadu, griezās atpakaļ un, pielicis roku acīm, patlaban skatījās, kas notiek.

-    Mēs ar viņu parunāsim, teica Serafina un pacēlās gaisā.

Lai kāda bija vīra rīcība, sastopoties ar Rēgiem, tomēr gļēvulis viņš nebija. Ieraudzījis tuvojamies raganas, viņš noņēma no pleca šauteni un skubināja zirgu projām uz pļavu, kur varēja pagriezties, šaut un sastapt raganas klajā laukā; tikmēr Serafina, lēnām nolaidusi loku, patu­rēja to priekša un tad nolika zemē sev pie kājām.

Ej nu sazini, vai tāds paradums šajā pasaulē bija pazīstams, bet pārprast to gan nevarēja. Vīrs, noņēmis šauteni no pleca, gaidīja, noskatīdamies uz Serafīnu un citām raganām, tāpat arī uz dēmoniem, kas riņķoja gaisā virs tām. Jaunas un niknas sievietes, tērpušās melna zīda sterbelēs, kas uz priežu zariem jaj debesīs, nekas tamlīdzīgs šai pasaulē vēl nebija pieredzēts, tomēr vīrs raudzījās viņām pretī ar rāmu piesardzību. Serafina, tuvojoties jātniekam, vīrieša sejā ieraudzīja gan skumjas, gan spēku. Tas likās savādi, atceroties, kā viņš uzgrieza muguru un laidas lapās, atstadams līdzcilvēkus iznīcībai.

-   Kas jūs tādas? — vīrs jautāja.

-    Mani sauc Serafina Pekkala. Esmu Enara ezera ra­ganu karaliene un nāku no citas pasaules. Kā sauc tevi?

-   Joahims Lorencs. Jūs sakāt, raganas? Ja tā, vai tad saejaties ar nelabo?

-   Un, ja tā ari būtu, vai tamdēļ mēs esam jusu ienaidnieces?

Dažus mirkļus padomājis, vīrs uzlika šauteni šķērsām pār augšstilbiem. Savulaik tas tā būtu, viņš sacīja, taču tagad ir citi laiki. Kālab esat ieradušās šai pasaulē?

-    Tālab, ka laiki citi. Kas tie par radījumiem, kas uz­bruka jūsu ļaudīm?

-   Nu, Rēgi… vīrs nodrebinādamies mazliet pārsteigts atbildēja. Vai tad neesat redzējušas Rēgus?

-    Mūsu pasaulē nav manīti. Redzot tevi bēgam, nezi­nājām, ko domāt. Tagad man viss skaidrs.

-    No viņiem nekur nav glābiņa, skaidroja Joahims Lo­rencs. Neskarti paliek vienīgi bērni. Katrā ceļinieku pulkā jāiek]auj vīrietis un sieviete zirgā, tā nosaka likums; jāt­nieku uzdevums ir tas, ko redzējāt darām mūs, citādi nebūs, kas pieskata bērnus. Laiks patlaban nelāgs, pilsētas mudž no Regiem, bet savulaik nebija vairāk par duci katrā vietā.

Ruta Skādi aplaida skatienu visapkārt un ieraudzīja, ka otrais jātnieks atgriezies pie ratiem tā tiešām bija sieviete. Bērni skrēja viņai pretī.