Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Vairāk braucējs neko neteica, un pēc mirkļa viņi turpi­nāja ceļu, gausi taustīdamies pār grambām un bedrēm, gar dūmakā tītiem klinšu siluetiem, kas bālajā miglā iz­skatījās tumšas, līdz vecais vīrs ierunājās atkal: Obser­vatorija ir tur augšā. Tālāk ej kājām. Ragavām ceļš pār­lieku līkumains. Gribēsi nākt atpakaļ, gaidīšu.

-    Tiklīdz būšu beidzis, Umak, gribēšu gan. Sakur sev uguni, mans draugs, pasēdi, atvelc mazliet elpu. Būšu tur stundas trīs, varbūt četras.

Piespiedis sev zem mēteļa pie krūtīm Hesteri, Lī Skors­bijs kāpa kalnā un pēc pusstundas kokaina gājiena negai­dot ieraudzīja parādāmies ēku puduri likās, ka tās tur nolikusi milža roka. Šāds iespaids radās, jo migla aši pacē­lās augšup; pēc minūtes migla atkal sablīvējās. Acu priekša parādījās milzīgais galvenās observatorijas kupols, gaba­liņu tālāk vēl viens mazāks, bet vidū administrācijas ēkas un dzīvojamais masīvs. Nemanīja ne mazāko gais­miņu, logi bija pienācīgi aptumšoti, lai nemazinātos dar­bam ar teleskopu nepieciešamā tumsa.

Dažas minūtes pēc ierašanās Lī jau tērzēja ar astrono­mu grupu, kas alkatīgi tvēra ik jaunumu, ko viņš tiem varēja pavēstīt; reti kuru citu dabaszinātņu nozares spe­ciālistu migla sarūgtina vairāk nekā astronomu. Lī pa­stāstīja par visu redzēto un, kad temats bija pilnībā iz­smelts, apvaicājās par Staņislavu Grummanu. Jau nedē­ļām pie astronomiem neviens nebija nācis, un viņi labprāt iesaistījās sarunā.

-    Grummans? Jā, šo to jau es jums varu pastāstīt, iesāka direktors. Viņš bija anglis, lai gan vārds īsti an­gliski neskan. Atceros…

-   Diez vai tā būs, iebilda direktora vietnieks. Grum­mans bija imperiālās Vācijas akadēmijas loceklis. Tikos ar viņu Berlīnē. Manī nebija ne mazāko šaubu, ka viņš ir vācietis.

-   Es gan nešaubos, ka viņš bija anglis. Katrā gadījumā angļu valodu pārvaldīja nevainojami, turpināja direk­tors. Bet to, ka viņš bija Berlīnes Akadēmijas loceklis, neapstrīdu. Ģeologs…

-    Nē, nē, jūs kļūdāties, ierunājās vēl kāds. Viņš pētīja zemi, bet nejau kā ģeologs. Mums ar viņu vienreiz sanāca gara saruna. Viņa joma, manuprāt, bija paleoarheoloģija.

Lī sarunu biedri, piecu cilvēku sabiedrība, sēdēja pie galda telpā, ko izmantoja ikdienā, taču tā bija arī dzīvo­jamā istaba un ēdamzāle, bārs, atpūtas stūrītis un gan jau ne tas vien. Divi no astronomiem bija maskovieši, vēl bija polis, jorubietis un skrēlings. Li Skorsbiju pārņēma sajūta, ka cilvēku pulciņš par ciemiņu priecājas kaut vai tāpēc, ka viņš dažādo sarunu tematiku. Pēdējais bija runājis polis, bet patlaban sarunā iesaistījās jorubietis: Kā to lai saprot: paleoarheoloģija? Arheoloģija taču pētī senatni, kāpēc tai priekšā vēl papildus jāliek vārds ar nozīmi sens?

-   Grummana pētījumu lauks iesniedzās daudz senākā pagātnē, nekā tev šķiet, lūk, kāpēc. Viņš meklēja civi­lizācijas atliekas divdesmit trīsdesmit tūkstoš gadu tālā senatnē, skaidroja polis.

-   Muļķības! iejaucās direktors. Pilnīgi aplam! Grum­mans tevi iznesa cauri. Trīsdesmit tūkstoš gadu veca civi­lizācija? Jāsmejas! Kur ir pierādījumi?

-   Zem ledus, teica polis. Tur jau tā lieta! Pēc Grum­mana, pagātnē Zemes magnētiskais lauks vairākkārt piedzīvojis dramatiskas izmaiņas, patiesībā arī Zemes ass pārvietojusies, tāpēc mērenās joslas tika iekaltas ledū.

-    Bet ka viņš to zināja?

-     Nu, Grummans bija izstrādājis sarežģītu teoriju. Viņš to pamatoja ar domu, ka ikviena iespējamā liecība par aizvēsturiskām civilizācijām sen apbedīta zem ledus kārtas. Grummans apgalvoja, ka viņa rīcībā esot vairā­kas fotogrammas, kurās redzami neparasti klinšu veido­jumi…

-   Jāsmejas! Un tas būtu viss? — neiztureja direktors.

-    Es tikai sniedzu ziņas. Es viņu neaizstāvu, polis atbildēja.

-    Cik ilgu laiku jūs, kungi, bijāt ar Grummanu pazīs­tami? Lī Skorsbijs painteresējas.

-   Nu, jāparēķina, atbildēja direktors. Pirmoreiz ar viņu tikāmies pirms septiņiem gadiem.

-   Grummana vārds kļuva pazīstams gadu, divus agrāk, pēc publikācijas par magnētiskā pola variācijām, pie­bilda jorubietis. Taču neviens nezina, no kurienes viņš ieradās. Gribu teikt, ka nav tāda cilvēka, kas pazītu Grummanu no studiju gadiem vai butu redzējis viņa agrā­kos pētījumus…

Saruna kadu bridi vēl turpinājās. Viņi ziedoja laiku atmiņām un izvirzīja hipotēzes par Grummana likteni, lai gan vairums klātesošo sliecās domāt, ka viņš jau ir miris. Kamēr polis aizgāja uzvārīt kafiju, Li dēmonszaķene Hestere pačukstēja:

Lī, pievērs uzmanību skrēlingam!

Skrēlings tikpat kā nerunāja. Lī nosprieda, ka viņš gluži vienkārši nav no runīgajiem, taču, Hesteres sku­bināts, nakamās sarunas pauzes laikā neuzkrītoši uzmeta skatienu skrēlinga dēmonam sniegbaltai pūcei, kas ur­bās gaisa kuģotājā spožām, oranžam acīm. Nu, pūcēm jau tāds skatiens raksturīgs, tā viņas paradušas lūkoties, tomēr Hesterei izrādījās taisnība dēmona acīs dega naids un aizdomas, ko skrēlinga seja nebūt nepauda.