Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Umiata, Aļaska Sestdien, 1985. gada 22. jūnijā Mana mīļotā, lai gan nokristīju vinu par ģeniālu stul­beni fiziķis Nelsons nemaz tāds nav un, ja nealojos, tiešām meklē anomāliju. Aizkavēšanās Fērbanksā esot vina paša roku darbs vai vari iedomāties? Zinādams, ka pārējie vienības dalībnieki uz gaidīšanu nebūs pierunāja­mi, ja iegansts būs mazsvarīgāks par neapstrīdamo vaja­dzību pēc transporta, viņš personīgi pasteidzās nosūtīt vēsti, atsaukdams jau pasūtīto transportu. Atklāju to pavisam nejauši un grasījos viņam jautāt, ko tas, velns parāvis, nozīmē, bet tad dzirdēju, ka viņš pa rāciju ar kādu runā, raksturodams anomāliju, neko vairāk. Vie­nīgā nelaime, ka viņš nepazīst apkaimi. Vēlāk izpirku viņam dzērienu, tēlodams drūmu kareivi, vecu polārdarboni, vērsdams runas uz zemes un debesu lietām izlik­damies, ka ķircinu vinu par zinātnes ierobežotību sak, varu derēt, ka nespēsi izskaidrot sniega cilvēka pēdas utt., modri vinu vēroju. Pēc tam it kā starp citu izmetu par anomāliju eskimosu leģendu par durvīm uz garu pa­sauli neredzamām kaut kur pie Sargposteņa grēdas, vai vari iedomāties tieši tur, kur patlaban virzāmies. Un, zini, viņš noraustījies sastinga. Zinaja, par ko es ru­nāju. Izlikos, ka neko nemanu, turpināju tik tālāk par burvestībām, pastāstīju par Zairas leopardu tad nu, ce­rams, šis noturēja mani par māņticīgu militāru āmurgalvu. Taču man taisnība, Elēn, arīdzan viņš to meklē. Nevaru izšķirties teikt viņam vai ne. Jānoskaidro, kas šim padomā. Maigākā mīlestība jums abiem Dzonijs.

Kolvilas bārs, Aļaska

1985. gada 24. jūnijā Mīļotā, kādu laiciņu nebūs iespējas nosūtīt vēstuli šī ir pēdējā pilsēta pirms došanās kalnos uz Bruksas grēdu arheologi kā sadeguši vēlas tur nokļūt. Viens zellis ir svētā pārliecībā, ka atradīs liecības par daudz senākām apmet­nēm, nekā vispār varam iedomāties. Pajautāju, cik senākām un kā viņš var būt tik pārliecināts. Viņš pastās­tīja par dažiem iepriekšējos izrakumos atrastiem jūras vienradžu kaula grebumiem oglekļa metode 14, datējums attiecas uz neiedomājamu laikmetu, kas neiekļaujas agrāk pieņemtajā klasifikācijas posmā faktiski tā ir anomālija. Būtu jocīgi, ja vinu anomāli ja krustotos ar manējo, kas nāk no citas pasaules, starp citu, fiziķis Nelsons tagad ir mans sirdsdraugs nes mani cauri, dod mājienus, likdams just, ka viņš zina, ka man zināms tas, ka vins zina, utt., savukārt es tēloju skarbo majoru Periju, izturīgu zelli krīzes situāci­jā, tomēr neaptēstu, un zinu, ka vins to meklē. Viens man ir skaidrs: lai gan vins ir bona fide [6] akadēmikis, finan­sējumu īstenībā saņem no Aizsardzības ministrijas man pazīstami vinu lietotie kodi. Un vēl vina tā sauktie meteo­roloģiskie baloni nemaz tādi nav aplūkoju taru radiāci­jas apvalks, pietika uzmest vienam aci. Mīklaina lieta, mana mīļotā. Turēšos pie sava darbības plāna aizvedīšu arheologus, kur vajag, bet pats uz pāris dienām dosos brīvsolī pameklēt anomāliju gadījumā, ja uzskriesu virsū Nelsonam, kas pastaigāsies pa Sargposteņa grēdu, impro­vizēšu uz vietas.

Vēlāk cūkas laime. Satiku Džeika Petersena draugu eskimosu Mcittu Kigaliku. Dzeiks pateica, kur vinu varu sastapt, bet es neuzdrīkstējos cerēt, ka viņš tur būs. Eski­moss pastāstīja, ka par anomāliju interesējoties arī padomisti pirms dažiem mēnešiem viņš augstu kalnos nejauši ieraudzījis vīru, ko nemanīts vērojis vairākas dienas. Ra­dušās aizdomas par vīra darbību, un izrādījies, ka eski­mosam taisnība atklājās, ka tas ir krievu spiegs; neko vairāk eskimoss man neteica. Man radās nojausma, ka viņš krievu novācis. Taču galveno gan šis vīrs man pa­teica. Tā esot tāda kā sprauga gaisā, tāds kā logs. Ielūko­joties tajā, redzi citu pasauli. Lai nu kā, atrast to nav viegli, jo viņpus logam pasaule izskatās mats matā tāda pati klintis, sūna un tā tālāk. Logs atrodas neliela līča ziemeļu daļā, aptuveni piecdesmit solus uz rietumiem, kur paceļas klints stāvoša lāča veidolā, un Dzeika sniegtās koordinātas nav gluži precīzas drīzāk 12"Z, nevis 11.

Novēli man labu veiksmi, mīļotā. Atvedīšu Tev trofeju iz garu pasaules mīlēšu Tevi vienmēr noskūpsti zēnu no manis Dzonijs.

Vilam burtiski kūpēja galva.

Tēvs aprakstīja to, ko Vils bija atradis zem skābaržiem. Ari tēvs bija uzgājis logu turklāt nosauca to tieši kā Vils! Tātad viņš, neapšaubāmi, atrodas uz pareizā ceļa. Gan jau arī svešie meklē to pašu… Briesmas uzglūn arīdzan no viņu puses.

Vēstules rakstīšanas brīdi Vilam bija gadiņš. Sešus gadus vēlāk kādu rītu lielveikalā zēns saprata, ka mātei draud nopietnas briesmas un viņam tā jāaizstāv. Pēc tam lēnām, ritot nākamajiem mēnešiem, Viļā nobrieda pār­liecība, ka briesmas slēpjas mātes galvā un viņa jāaiz­sargā vēl vairāk.

Un tad nāca satriecošais atklājums, ka galu galā bries­mas mīt ne tikai mātes galva vien. Māti tiešām vajāja. Šo vēstuļu, šīs informācijas dēļ.