Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Mirkli Vilam likās, ka naids ņems pārsvaru pār bai­lēm, un viņš jau grasījās nolikt kaķi zemē un izplūkties, bet gluži negaidot bērniem aiz muguras atskanēja klusa, pērkonam līdzīga rūkoņa pagriezušies visi ieraudzīja Liru, kas stāvēja, apskāvusi plankumainu leopardu, kurš, baltus zobus mirdzinot, ruca. Pat Vils, lai arī pazina Panteleimonu, pirmajā brīdī nobijās. Skats uz berniem iedarbojas graujoši nedomādami viņi metās bēgt. Pēc dažām sekundēm skvērs bija tīrs kā izslaucīts. Tomēr, pirms doties prom, Lira pameta skatienu augšup uz torni. Panteleimons ar rūcienu viņu brīdināja, un vienu īsu mirkli pašā torņa galā meitene ieraudzīja seju, kas gar izroboto mūra malu lūkojās lejup. Tas nebija bērns,

bet jauns vīrietis sprogainiem matiem.

^ ^

Pusstundu vēlāk Vils ar Liru jau bija dzīvoklī virs kafej­nīcas. Vils sameklēja kārbu kondensēta piena, kaķis badīgi sāka lakt, bet pēc tam metās laizīt sev brūces. Panteleimons, ziņkāres dzīts, pieņēma kaķa veidolu, un sākumā īstais kaķis aizdomās uzboza spalvu, taču, pēc mirkļa atklājis, ka Panteleimons, lai nu kas, bet kaķis nebija un arī drauds ne, neveltīja dēmonam ne mazāko uzmanību.

Lira kā apburta vēroja, kā Vils apmīļo kaķi. Vienīgie dzīvnieki, ar kuriem meitene savā pasaulē bija saskā­rusies (ja neskaita bruņotos lāčus), bija darba lopi kaķus Džordanas koledžā turēja praktiskam nolūkam peļu ķeršanai, nevis mīļošanai.

-    Vai tik viņam nav salauzta aste, Vils ieminējās. Nezinu, ko tur varētu darīt. Varbūt sadzīs pati no sevis. Ausij pielikšu medu. Kaut kur lasīju, ka tas esot antisep­tisks.

Tas bija ķēpīgs pasākums, tomēr kaķis medu censtos nolaizīt, un brūce tā vai citādi tiks iztīrīta.

-    Vai esi pārliecināts, ka tas ir tas pats kaķis? Lira jautāja.

-   O, jā. Ja jau te tik ļoti baidās no kaķiem, šaubos, vai vēl kāds šai pasaulē atradīsies. Šis varbūt pats nespēja atrast atpakaļceļu.

-   Galīgi nojūgušies, Lira teica. Daudz netrūka, lai kaķis būtu pagalam. Savu mužu neesmu redzējusi tādus bērnus.

-   Es gan, Vils iebilda.

Zēns noslēdzās sevī viņš nevēlējās par to runāt, un Lira saprata, ka labāk nejautāt. Un neapspriesties arī ar aletiometru.

Lira jutās tik nogurusi, ka uzreiz devās uz gultu un acumirklī aizmiga.

* * *

Mazliet vēlāk, tiklīdz kaķis saritinājās kamola uz gulē­šanu, Vils, paņēmis kafijas tasi un zaJo ādas mapi, izgāja pasēdēt uz balkona. Pa logu nāca pietiekami daudz gais­mas, lasīšanai pietika, un gribējās beidzot uzmest acis papīriem.

To bija vesels lērums. Kā jau Vils domāja, vēstules bija rakstītas ar melnu tinti uz gaisa pasta papīra. Lūk, tieši šīs zīmes vilkusi cilvēka, ko viņš tik dedzīgi vēlas atrast, roka. Vils vēlreiz un vēlreiz parlaida pār rokrakstu plauk­stu, piespieda vēstuli sejai, mēģinādams tuvoties tēva būtībai. Un tad viņš sāka lasīt.

Fērbanksa, Aļaska Trešdien, 1985. gada 19. jūnijā

Mana mīļotā, te valda ierastais lietpratības un haosa sajaukums visi krājumi uz vietas, vienīgi fiziķis, ģeniāls stulbenis, vārdā Nelsons, nav parūpējies par nolāpīto ba­lonu atgādāšanu kalnos nekas cits neatliek kā nosist laiku, kamēr viņš grabinās apkārt, meklēdams trans­portu. Bet tas nozīmē, ka man bija izdevība parunāties ar vecu zēnu, proti, nesen tikos ar zelta racēju, vārdā Dzeiks

Petersens izsekoju vinu līdz pat paputējušam bāram, kur, skanot beisbola spēles reportāžai televīzijā, pajautāju viņam par anomāliju. Tur viņš nevēlējās runāt aizveda mani pie sevis uz dzīvokli, kur, "Jack Daniels" pudelei piepalīdzot, runāja gari un plaši savām acīm to redzējis gan neesot, taču pazīstams eskimoss gan redzējis. Puisis apgalvojis, ka tās esot durvis uz garu pasauli, par kurām vina ļaudīm zināms jau gadsimtiem pa daļai pa teicoties medicīnas darboņu iniciatīvai, kuri vēlējusies iekļūt citā pasaulē un pārnest sava veida trofeju. Daži gan neesot atgriezusies, tomēr vecajam Džeikam atradās apkaimes karte tajā viņš bija atzīmējis, kur, pēc vina biedra vārdiem, tas atrodas. (Visādam gadījumam: 69°02'11"Z, 157° 12' 11"R, uz Sargposteņa grēdas radzes, jūdzi vai divas uz ziemeļiem no Kolvilas upes.) Un tad mēs nonā­cām pie citām Arktikas leģendām par norvēģu kuģi, kas bez apkcdpes dreifējot sešdesmit gadus, un tā tālāk. Arheologi ir cienījama komanda, vini ir kā sadeguši uz darbu un apvalda nepacietību, kuras cēlonis ir Nelsons un vina baloni. Pilnīgi neviens nav dzirdējis par anomāli­ju, un, tici man, es to tā arī atstāšu. Mana vismaigākā mīlestība jums abiem. Džonijs