Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Vils netika īsti gudrs, ko tas viss nozīmē. Tomēr bija septītajās debesis par to, ka viņiem ar tēvu ir kopīga tik nozīmīga lieta Džons Perijs un dels, katrs par sevi, at­klājuši neparastu parādību. Tiekoties abi varētu to pār­runāt, un tēvs būtu lepns, ka Vils sekojis viņa pēdās.

Nakts bija klusa, jūra rāma. Salocījis un nolicis vēs­tules, Vils aizmiga.

6 Blāzmotie lidotāji

Grummans? pārjautāja melnbārdainais kažokādu tirgotājs. No Berlīnes Akadēmijas? Pārgalvīgs. Satiku viņu pirms pieciem gadiem Urālu ziemeļu apgabalos. Domāju, ka viņš jau miris. Sems Kansino, sens Li Skorsbija draugs, tāpat kā viņš teksasietis, sēdēja petrolejas piesmirdinātā, piesmēķētā Samirskas viesnīcas krogā un meta iekšā pa glāzītei zaigojoša, kodīgi auksta šņabja. Sems pastūma šķīvi ar sālītu zivi un rupjmaizi uz Lī pusi, kas, paņēmis mutē kumosu, pamāja, lai stāsta tālāk.

-    Grummans iekrita tā idiota Jakovļeva izliktajā slaz­dā, kažokādu tirgotājs turpināja, pāršķēla kāju līdz kaulam. Tā vietā, lai izmantotu normālas zāles, viņš pieprasīja lāču dziedēkli asinssūnu ķērpju paveidu, kas nemaz nav īsta sūna; lai nu kā, bet viņš gulēja raga­vās, pārmīšus aurodams sāpēs un izkliegdams norādīju­mus saviem vīriem tie pētīja zvaigžņu stāvokli. Mērī­jumi bija jāveic precīzi, vai arī Grummans viņus nopērtu ar mēli, un mēle tam puisim bija kā dzeloņdrāts. Kalsns vīrs, nepakļāvīgs, spēcīgs, visnotaļ zinātkārs. Vai zini, ka viņš pievienojās tatāriem?

-   Ej nu ej, neticīgi novilka Lī Skorsbijs, ieliedams Semam glāzītē šņabi. Lī dēmons Hestere bija pieplakusi viņa elkonim uz letes, kā allaž, puspievērtām acīm, mu­gurai plakaniski piespiestam ausīm.

Lī, raganu sacelta viesuļa nests, bija ieradies pirms dažām stundām šajā pecpusdienā un, nolicis aprīkojumu, acumirklī metās uz Samirskas viesnīcu zivju konservē­šanas uzņēmuma tuvumā. Tur piestāja ne viens vien polārceļotājs — apmainīties jaunumiem vai darba mek­lējumos, tāpat arī lai atstātu viens otram ziņu. Lī Skorsbijs savulaik šeit bija aizvadījis vairākas dienas, gaidī­dams līguma noslēgšanu vai pasažieri, vai labu ceļavēju, tāpēc šeit jutās kā zivs ūdenī.

Bija jaušams, ka pasaulei tuvojas lielas pārvērtības, tāpēc cilvēki, dabiski, pulcējās kopā un tērzēja. Jo diena, jo vairāk jaunumu: Jeņisejas upē izgājis ledus turklāt šajā gadalaika; okeana ūdeņi vietvietām izžuvuši, atklā­dami dibenā dīvainus regulāras formas akmens veidoju­mus; simt pēdu garš kalmārs, no laivas pagrābis trīs zvej­niekus, saplosījis tos gabalos…

Turklāt no ziemeļiem nemitīgi veļās migla bieza un auksta, dažkārt dīvainu, neiedomājamu gaismu piesāti­nāta, kurā neskaidri varēja manīt milzu apveidus un dzirdēt noslēpumainas balsis.

Visā visumā tādā laikā darbi neiet no rokas, tāpēc Sa­mirskas viesnīcas bars bija stāvgrūdām pilns.

-   Tu pieminēji Grummanu? ierunājās līdzās pie letes sēdošais vīrs, vecāks vīrietis roņu mednieka drēbēs, kam no kabatas cēli raudzījās viņa dēmons-lemings. Viņš bija tatārs, tas nav izrunāts. Pats biju klāt, kad viņš pievienojās ciltij. Redzēju, kā viņam urba galvaskausu. Grummanam bija vēl viens vārds, tatāru, pagaidiet, tūlīt atcerēšos.

-   Domāju, ka neiebildīsi, ierunājās Lī Skorsbijs, ja izpirkšu tev dzērienu, draudziņ? Es vācu ziņas par šo vīru. Kurai ciltij viņš pievienojās?

-     Jeņisejas pahtariem. Semjonovas kalnu grēdas pakājē. Netālu no Jeņisejas pietekas aizmirsu, kā to isti sauc, no kalniem krītoša upe. Pie pontonsteķiem pace­ļas klints mājas lielumā.

-    Kā tad, teica Lī. Nu jau atcerējos. Esmu pār to lidojis. Jūs teicāt, ka Grummanam urba galvaskausu? Kāpēc gan?

-    Viņš bija šamanis, paskaidroja vecais roņu med­nieks. Man liekas, cilts atzina viņu par samani jau pirms pieņemšanas savā saimē. Tas ir pienākums, tā urb­šana. Process ilgst divas naktis un dienu. Viņi izmanto loka urbi, līdzīgi kā šķiļot dzirksteli.

-   Ā, tad jau skaidrs, kāpēc Grummana vienība bija tik paklausīga, sacīja Sems Kansino. Rupjākais blēžu bars, kādus jelkad gadijies redzēt, taču viņa pavēles pildīja, tekalēdami kā pārbiedēti bērni. Domāju tāpēc, ka viņš lamājās. Ja jau viņi uzskatīja to par šamani, viss top vēl skaidrāks. Bet, ziniet, Grummana zinātkāre bija spēcīga kā vilka žokļi, viņš neatlaidās. Piespieda aprakstīt katru man zināmo apkaimes zemes stūrīti, āmriju un lapsu pa­radumus. Turklāt vēl tā nolādētā Jakovļeva slazda radītās sāpes kaja rēgojās vaļēja brūce, bet viņš tikmēr aprak­stīja asinssūnas dziedināšanas rezultātus, mērīja sev tem­peratūru, vēroja rētas formu, pierakstīja katru nolādēto sīkumu… Dīvainis. Viena ragana noskatīja viņu sev par mīļāko, bet viņš to atraidīja.

-     Vai tiešām? pārjautāja Lī, iedomādamies daiļo Serafinu Pekkalu.

-Viņam nevajadzēja ta darīt, turpināja roņu mednieks. Ja ragana piedāvā mīlu, tev tā jāpieņem. Ja ne, vaino pats sevi, ja notiek kas ļauns. Tas ir tikpat kā izvēlēties vai nu svētību, vai lāstu. Vienīgi tu pats nevari izvēlēties.

-   Varbūt viņam bija savi iemesli, teica Lī.

-   Ja bija, tad pamatoti.

-   Viņš bija stūrgalvīgs, piebilda Sems Kansino.