Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-   Ēdot mēs vienmēr apsēžamies. Pirmo reizi redzu, ka cil­vēki iedami mierīgi ēd, meitene skaidroja. Tik daudz kas šeit ir citādi. Kaut vai satiksme. Tā man nepatīk. Bet kino gan, tāpat ari hamburgeri. Tie gan ir labi. Un zinātniece, doktore Malone viņa liks tai iekārtai lietot vārdus zinu, ka viņa tā darīs. Rīt atkal došos paskatīties, kā sokas darbi. Varu derēt, ka spēšu viņai palīdzēt. Varbūt es pat varētu panākt, ka zinātniekiem piešķir naudu, ko viņa vēlas. Vai zini, kā to darīja mans tēvs? Lords Ezriels? Viņš nostrādāja triku…

Ejot pa Benberijas ceļu, Lira izstāstīja, kā reiz naktī, paslēpusies drēbju skapī, viņa vēroja, kā lords Ezriels Džor­danas zinātniekiem izrāda hermētiski noslēgtā traukā ievietoto Staņislava Grummana nocirsto galvu. Un, tā kā Vils bija varen labs klausītājs, Lira tik stāstīja tālāk, atkladama visu pārējo, sākot ar bēgšanu no Koulteres kundzes mitekļa un beidzot ar drausmīgo mirkli, kad aptvēra, ka ievedusi Rodžeru nāvē Svalbāras apledojušajās klintīs. Vils klausījās, paturēdams domas pie sevis, taču vērīgi, ar līdz­jūtību. Liras stāstijums par ceļojumu gaisa balonā, bruņo­tajiem lāčiem un raganām, par atriebīgo Baznīcas roku tas viss it kā sasaucās ar Vila burvīgo sapni par skaistu pil­sētu piejūras, bez drūzmas, klusu un drošu; tas viss bija tik vienkārši un tai pašā laikā neticami.

Bet nu jau viņi sasniedza loka ceļu un skābaržus. Satiksme patlaban nebija nekāda dižā mašīna minūtē, ne vairāk. Un tur bija logs. Vils juta, ka sāk smaidīt. Viss nokārtosies.

Pagaidi, līdz nav nevienas mašīnas, viņš pabrīdināja Liru. Es jau laižos.

Mirkli vēlāk zēns jau atradās zālē zem palmām, un pēc sekundes, divām viņam sekoja Lira.

Abi jutās kā mājās atgriežoties. Atvērtā, siltā nakts, puķu un jūras aromāts un klusums apņēma viņus kā remdējošs ūdens.

Lira izstaipījusies nožāvājās, bet Vils juta no pleciem noveļamies milzu smagumu. Zēns bija nesis to visu dienu, nemanīdams, ka tiek liekts teju pie zemes, un nu beidzot jutās viegli, brīvi un mierīgi.

Te pēkšņi Lira satvēra viņu aiz rokas. Vils acumirklī saprata, kāpēc.

Kaut kur ieliņā viņpus kafejnīcas skanēja kliedzieni.

Vils uzreiz devās trokšņu virzienā. Lira zēnam sekoja, un viņi ienira šaurā, mēnesnīcas skopi izgaismotā alejā. Pēc vairākiem līkumiem un pagriezieniem Vils un Lira iznāca skvērā akmens torņa priekšā te viņi bija jau šorīt.

Torņa pakājē pārdesmit bērnu, sastājušies puslokā, uz kaut ko skatījas. Dažiem rokās redzēja nūjas, citi raidīja akmeņus kādam, ko bija ietrenkuši strupceļā pie sienas. Sākumā Lira nosprieda, ka nelaimīgais būs kāds no bēr­niem, taču no pusloka nāca drausmi skaļa brēkšana, kurā nebija itin nekā cilvēciska. Arī bērni kliedza gan aiz bailēm, gan naida.

Vils, pieskrējis klāt, parāva vienu bērnu malā. Tas bija zēns apmēram viņa gados, svītrainā T kreklā. Zēnam pagriežoties, Lira ieraudzīja viņa acis mežonīgi pār­grieztas, baltas, tikmēr pārējie apķērušies pierima, lai paskatītos, kas notiek. Tur bija arī Andželika ar mazo brāli, viņiem rokās bija akmeņi; mēnesnīcā visiem bēr­niem nikni spīdēja acis.

Iestājās klusums. Nerimās tikai skaļās vaimanas, un tad Vils ar Liru ieraudzīja upuri tas bija torņa sienai pieplacis svītrains kaķis ar aizplēstu ausi un sagumzītu asti. Tas pats kaķis, ko Vils redzēja Sanderlendas avē­nijā, līdzīgs Moksijai tas, kurš atveda Viļu līdz logam.

Ieraudzījis kaķi, Vils satverto zēnu atgrūda sāņus. Tas nokrita zemē, taču jau nākamajā mirklī atkal bija kājās saniknots, bet pārējie viņu atturēja. Vils jau bija notupies zemē līdzās kaķim.

Pēc mirkļa dzīvnieks jau bija Vila rokās. Kaķis pie­kļāvās zēnam, un viņš, cieši piespiedis to pie krūtīm, pagriezās ar seju pret bērniem. Lirai uz mirkli iešāvās prātā traka doma, proti, Vila dēmons beidzot kļuvis redzams.

-    Kāpēc jūs spīdzināt to kaķi? Vils uzstājīgi jautāja, bet neatradās neviens, kas gribētu atbildēt.

Redzot Vila dusmas, bērni stavēja drebēdami, smagi elsdami, sažņauguši nūjas un akmeņus, nespēdami pa­runāt.

Bet tad skaidri atskanēja Andželikas balss: Tu neesi šejienietis! Tu neesi no Čigaces! Tu nezināji par Regiem un nezini arī par kaķiem. Tu neesi tāds kā mēs!

Zēns svītrainajā T kreklā, ko Vils pirmīt bija notriecis zemē, drebēdams vīstīja dūres ja ne kaķis Vila rokās, viņš ar dūrēm, zobiem un kājām būtu meties pretiniekam virsu. Arī Vilam niezēja nagi — starp abiem zēniem strāvoja elektrisks naids, un neitralizēt to spēja tikai var­darbība. Taču puika T krekla baidījās no kaķa.

-   No kurienes jūs esat? viņš nievājoši noprasīja.

-   Nav svarīgi, no kurienes. Ja tev bail no kaķa, aizve­dīšu viņu projām. Ja kaķis tev vēstī nelaimi, mums nesīs veiksmi. Bet tagad vācies prom!