Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-   Kāpēc viņš vēlējās zināt par to?

-   Saistībā ar vienu no ceļojuma laika pazudušajiem cil­vēkiem. Ekspedīcija pazuda, kad aukstais karš sita aug­stu vilni. Zvaigžņu kari. Laikam esi par jaunu, lai to at­cerētos. Amerikāņi un krievi krustām šķērsam pāri visai Arktikai būvēja milzīgas radaru iekārtas… Jā, bet ko varu tavā labā darīt?

-    Nu, teica Vils, cenzdamies saglabāt mieru, es tikai vēlējos uzzināt par ekspedīciju, tik tiešām. Skolas projektam par aizvēsturiskiem cilvēkiem. Izlasīju par ekspedīcijas pazušanu, un mani sagrāba ziņkāre.

-    īsta sviestmaize žurnālistiem. Tā bija priekšdarbu, plānošanas ekspedīcija, īstus izrakumus jau neveica. Izrakumus neuzsāk, iekams nezina, vai vērts zaudēt laiku, tad nu vienība devās uz vairākām vietām un snie­dza ziņojumu. Kopumā pusducis puišu. Dažkārt šādu ekspedīciju speķi tiek papildināti ar citas nozares speciā­listiem, vai zini, ģeologiem un tamlīdzīgi, lai mazinātu izmaksas. Viens pēti savu lauciņu, cits atkal citu. Šajā reizē vienībā bija iekļauts fiziķis. Cik atceros, viņš pētīja augsta atmosfēras līmeņa daļiņas. Auroru, vai zini, blāzmu. Viņiem acīmredzot bija baloni ar radioraidī­tājiem.

Vienība bija vēl kāds vīrs. Bijušais jūrnieks, tāds kā profesionāls pētnieks. Ekspedīcija devās uz visnotaļ mežonīgu apvidu, un leduslāči polārajos apgabalos vien­mēr ir bīstami. Šo to arheologi jau māk, tomēr neesam nekādi snaiperi, un cilvēks, kurš kaut ko tādu pieprot, turklāt var arī kuģot, uzcelt nometni un vienmēr un visur izdzīvot, ir visai noderīgs.

Bet pēkšņi visi pazuda bez pēdām. Iepriekš viņi uzturēja sakarus ar vietējo pētniecības staciju, bet kādu­dien signāls vairs nepienāca, nedz arī kāda cita vēsts. Sacēlās sniegavētra, bet tur tas nav nekas neparasts. Meklēšanas ekspedīcija atrada gandrīz vai neskartu pēdējo apmetnes vietu, lāči gan bija notiesājuši pārtikas krājumus, bet no cilvēkiem ne vēsts.

Baidos, ka vairāk pateikt nevarēšu.

-   Jā, teica Vils. Paldies. Un… tas žurnālists, ap­stādamies pie durvīm, zēns jautāja, jus teicāt, viņu interesējis viens cilvēks. Kurš tieši?

-   No pētniekiem. Vīrs, vārdā Perijs.

-    Kā viņš izskatījās? Es domāju žurnālists.

-    Kāpēc tev tas jāzina?

-     Tāpēc, ka… nekas ticams Vilam prātā nenāca. Nevajadzēja vaicāt. Tāpat vien. Vienkārši gribas zināt.

-   Ja atmiņa mani neviļ, stalts gaišmatis. Gandrīz vai baltiem matiem.

-    Sirsnīgs paldies, Vils pateicās un pagriezās, lai ietu.

Arheologs skatījās viņam nopakaļ, neteikdams ne vārda, vien mazliet saraukdams pieri. Vils redzēja, ka

viņš izstiepj roku pēc tālruņa, un steigšus atstāja ēku.

* * *

Viļu kratīja drebuļi. Tā sauktais žurnālists bija viens no vīriem, kas nāca pie Vila uz mājām, stalta auguma vīrs ar tik gaišiem matiem, ka šķita viņam vispār nav uzacu un skropstu. Šo vīru zēns pa kāpnēm nenogrūda viņš parādījās dzīvojamās istabas durvīs, kad Vils, no­skrējis leja, pārlēca pār nedzīvo ķermeni.

Lai nu kas, bet žurnālists viņš nebija.

Tuvumā bija liels muzejs. Vils tur iegāja ar zīmēšanas bloku rokās, it kā ko pierakstīdams, un apsēdās gleznu galerijā. Zēnu purinaja pamatīgs drudzis, mocīja slikta dūša apziņa, ka viņš bija nogalinājis cilvēku un uzska­tāms par slepkavu, spieda vai pie zemes. Līdz šim Vils šai domai izmisīgi pretojās, bet nu vairs atkauties nespēja. Viņš bija atņēmis cilvēkam dzīvību.

Pusstundu Vils sēdēja rāmi, un tā bija viena no nelāgā­kajām pusstundām zēna dzīvē. Cilvēki nāca un gāja, ap­lūkoja gleznas, klusā balsī sarunājās un viņu neievēroja; galerijas uzraugs, aizlicis rokas aiz muguras, pastāvēja pāris minūšu un tad lēnām virzījās projām. Vils, nekus­tinādams ne muskuli, cīnījās ar šausmu sajūtu — ko gan viņš izdarījis!

Un tad zēns pamazām nomierinājās. Viņš taču aiz­stāvēja māti. Vīri māti biedēja, nelika mierā, vajāja. Vai tad Vilam nav tiesību aizstāvēt savas mājas? Tēvs būtu gribējis, lai viņš tā rīkojas. Vils to darīja krietnu mērķu vārdā. Gribēdams novērst zaļās mapes nozagšanu. Lai sameklētu tēvu. Vai tad viņam nebija tiesību uz šādu rīcību? Prātā atausa visas bērnišķīgās spēles, kad viņi ar tēvu viens otru glāba no lavīnas vai cīnījās pret pirātiem. Bet šobrīd viss norisinājās pa īstam. "Es tevi atradīšu," Vils domās sacīja, "tikai mazdrusciņ piepalīdzi man, un es tevi atradīšu, mēs rūpēsimies par mammu, un viss nostāsies savās vietās…"

Lai nu kā, Vilam bija jāslēpjas, jātiek drošībā, lai ne­viens viņu neatrod. Un papīri no mapes (kurus Vils laika trūkuma dēļ līdz pat šim brīdim nebija izlasījis) arī atra­dās drošībā, zem matrača Čitagaces pilsētā.

Beigās Vils ievēroja, ka cilvēki sāk rosīties mērķtie­cīgāk, iedami vienā virzienā. Viņi devās projām uzraugs bija paziņojis, ka pēc desmit minūtēm muzeju slēgs. Vils saņēmās un devās uz izeju. Aizkļuvis līdz Haistntai, kur atradas advokāta birojs, zēns domāja, vai iet iekšā, lai ko ari advokāts pirms dažām stundām bija teicis. Iz­klausījās diezgan draudzīgi noskaņots…

Taču brīdī, kad Vils beidzot nolēma šķērsot ielu un ieiet birojā, kaut kas viņu apstādināja.