Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-   I Ching simboli, — viņa sacīja, jā, tie nāk no Ķīnas. Zīlēšanas paveids pareģošana, tiešām… un, jā, viņi lieto kociņus. Šeit attēls ir tikai rotājumam, zinātniece sacīja, kā pārliecinādama Liru, ka pati īsti tam netic. Tu gribi teikt, ka cilvēki, vēršoties pie I Ching sistēmas, nonāk saskarē ar daļiņām Ēnām? Ar tumšo matēriju?

-   Jā, atbildēja Lira. Pastāv dažādi saziņas veidi, es jau teicu. Agrāk es to neaptvēru. Uzskatīju, ka ir tikai viens.

-Attēli ekrānā… doktore Malone iesāka.

Sajuzdama domas zibsni prāta kaktiņā, Lira atkal pie­vērsās ekrānam. Viņa tik tikko sāka formulēt jautājumu, kad uzzibsnīja vēl daži attēli, nomainīdamies tik strauji, ka doktore Malone teju, teju spēja tiem izsekot. Lira saprata, ko tie grib vēstīt, un atkal pievērsās doktorei Malonei.

-    Tur teikts, ka arī jums ir liela loma, — Lira zināt­niecei teica. Jums esot veicams svarīgs uzdevums. Ne­zinu, kāds, bet, ja tā nebūtu, Ēnas mums to nevēstītu. Varbūt tiešām būtu lietderīgi sākt izmantot vārdu me­todi, lai saprastu, ko Ēnas jums ziņo.

Doktore Malone klusēja. Tomēr pēc brīža piebilda: Labi, no kurienes tu esi?

Lira novaikstījās. Meitene saprata, ka doktore Malone, i kas līdz šim bija darbojusies, spēku izsīkuma un izmisuma dzīta, parastos apstākļos ne par ko neizrādītu savu darbu nepazīstamam bērnam, kas uzpeldējis nezin no kurienes, un ka sāk jau to nožēlot. Lirai bija jārunā patiesība.

-    Es nāku no citas pasaules, meitene iesāka. Tā ir patiesība. Pārceļoju no vienas pasaules citā. Es biju… Man bija jābēg, manā pasaulē mani vajāja, gribēja nogalināt. Arī aletiometrs… ir no turienes. Man to iedeva Džordanas koledžas direktors. Manā Oksfordā atrodas Džordanas koledža, šeit gan tās nav. Es meklēju. Un tad atklāju, kā nolasīt aletiometru pašas spēkiem. Iemācījos iztukšot savu prātu, lai acumirkli aptvertu vēstījumu. Līdzīgi kā jūs teicāt par… šaubam un noslēpumainību, un tamlīdzīgi. Skatoties Alā, es rīkojos tāpat, un viss darbojas mats matā tāpat, līdz ar to mani Putekli un jūsu Ēnas ari ir viens un tas pats. Tad jau…

Doktore Malone beidzot bija pilnīgi pamodusies. Lira paņēma aletiometru un ievīstīja to samta audumā kā māte, kas aizsargā savu bērnu, un ielika mugursomā.

-   Lai nu kā, meitene teica, ekrānu iespējams iestatīt tā, lai tas, ja vēlaties, izsakās vārdiski. Tad jūs varētu sarunāties ar Ēnām tāpat kā es ar aletiometru. Es gribu zināt, lūk, ko: kāpēc manas pasaules cilvēki tos ienīst? Putekļus, proti, Ēnas. Tumšo matēriju. Grib Putekļus iznīcināt. Domā, ka tie ir ļauni. Bet, manuprāt, vini pasi rīkojas ļauni. Esmu to redzējusi. Kādas tad Ēnas galu galā ir? Labas vai ļaunas, vai kādas?

Doktore Malone berzēja seju, zinātnieces vaigi kvēloja vel sārtāk nekā pirmīt.

-   Tas ir tik mulsinosi, viņa sacīja. Vai zini, cik mulsi­noši ir pieminēt labu un ļaunu zinātnieku laboratorijā? Vai

vari to iedomāties? Viens no iemesliem, kāpēc kļuvu par zinātnieci, bija tas, lai nav jādomā par tādām lietam.

-    Par to ir jādomā, Lira skarbi sacīja. — Nevar pētīt Ēnas, Putekļus, vienalga ko, neuzdodot šādus jautāju­mus par labo un ļauno un tā tālāk. Vai atceraties — Ēnas teica, ka mums tas jādara. Jūs nedrīkstat atteik­ties. Kad viņi grasās šo laboratoriju slēgt?

-     Finansējuma padome pieņems lēmumu nedēļas beigās… Kāpēc tu jautā?

-   Tad jau jums vēl viss vakars priekšā, teica Lira. Jūs varētu iestatīt iekārtu, lai ekrānā parādās vārdi, nevis attēli, ka manā gadījumā. Līdz ar to viss vienkāršosies. Tad jūs varētu padomei sniegt pierādījumus un viņi jums piešķirtu naudu, lai varat turpināt. Un jūs varētu izzināt visu par Putekļiem jeb Ēnām un pastāstīt man. Vai sapro­tat, meitene turpināja mazliet augstprātīgi, kā grāfiene, raksturodama istabmeitu, kas to neapmierina, aletio­metrs jau nenorādīs, kas tieši man jāzina. Bet jūs varētu to atklāt un pateikt arī man. Vai arī es varētu likt lietā I Ching kociņu metodi. Bet ar attēliem jau vieglāk. Tā man visumā šķiet. Ņemšu tagad to visu nost, Lira piemetināja, novilkdama no galvas elektrodus.

Doktore Malone sniedza Lirai salveti, ar ko noslaucīt želeju, un sakārtoja vadus.

-    Tad tu aizej? viņa jautaja. Jā, tu man sniedzi neparastu dzīves stundu, neapšaubāmi.

-    Vai jūs nostādīsiet ierīci uz vārdiem? Lira, ņem­dama mugursomu, jautāja.

-     Tas butu tikpat lietderīgi kā pabeigt pieteikumu finansējumam, tā es uzdrīkstos teikt, atbildēja doktore Malone. Bet paklau. Es gribu, lai tu atnāc arī rit. Vai varēsi? Ap šo pašu laiku? Gribu paradīt tev vēl kaut ko.

Lira piemiedza acis. Vai tas butu slazds?

-    Labi, norunāts. Tomēr neaizmirstiet ir lietas, kas man jāzina.

-   Jā. Protams. Vai būsi?

-    Jā, atbildēja Lira. Ko saku, to daru. Gribas do­māt, ka spēšu būt jums noderīga.

Lira devās prom. Sargs pie galda, uzmetis meitenei īsu mirkli, atkal iegrima laikrakstā.

-    Nuniatakas izrakumu vieta, sacīja arheologs, pa­griezdamies krēslā, jūs esat otrais cilvēks meneša laikā, kas man to jautā.

-    Kas bija tas otrais? saausījies jautāja Vils.

-   Manuprāt, žurnālists, bet neesmu pārliecināts.