Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Nosēdusies skvēra vidū uz viena no akmeņiem, kas rindojās ap zālienu, Lira nolieca galvu pār zelta ierīci un sāka pārvietot rādītājus. Viņas pirksti kustējās tik aši, ka acij ne izsekot, tad dažas sekundes palika mierā, bet slaidā adata tikmēr šaudījās apkārt skalai, viegli noraus­tīdamās un apstādamās vispirms vienā vietā, pēc tam citā, nākamajā mirklī tikpat aši pagriezdama rādītājus jaunā pozīcijā. Vils pameta piesardzīgu skatienu visap­kārt, taču tuvumā nevienu nemanīja turistu grupa ap­lūkoja ēku ar kupolu, saldējuma pārdevējs ielas malā stūma ratiņus ar saldējumu uzmanības centrā Lira ar Viļu nebija.

Lira samirkšķinaja acis, kā mozdamās no miega, un tad nopūtās.

-   Tava māte ir slima, meitene klusā balsī sacīja. Bet drošībā. Kāda kundze viņu pieskata. Bet tu, paķēris vairākas vēstules, aizlaidies lapās. Vēl tur bija virs, ma­nuprāt, zaglis, un tu viņu nogalinaji. Tu meklē savu tēvu un…

-   Labi, apklusti, Vils neizturēja. Pietiek! Kādas tev tiesības tā ielūkoties manā dzīvē? Nekad vairs tā nedari! Tā taču ir tīrā spiegošana.

-    Es zinu, kad jāpieliek punkts, Lira atbildēja. Re­dzi aletiometrs ir gandrīz kā cilvēks. Es, ja tā varētu teikt, zinu, kurā brīdī pārkāpju robežu un kad aletio­metrs nevēlas man kaut ko atklāt. Es to it kā jūtu. Taču vakar, kad tu uzradies nezin no kurienes, man bija jāpa­jautā, kas tu tāds esi, jo citādi es nejustos droši. Man bija jāzina. Un aletiometrs pavēstīja… Lira turpināja vēl klusāk, pavēstīja, ka tu esi slepkava, un es nodomāju: labi, viss kārtībā, viņš ir no tiem, kam var uzticēties. Bet vairāk gan neko tam nejautāju līdz pat šim brīdim un, ja nevēlies, apsolu vairs arī nejautāt. Aletiometrs jau nav personīgais kinetoskops. Ja es to vien darītu kā izspie­gotu cilvēkus, tas pārstātu darboties. Aletiometru es pazīstu tikpat labi kā savu Oksfordu.

-    Tev labāk vajadzēja pajautāt man, nevis tai lietai. Vai ierīce nepateica par manu tēvu dzīvs viņš vai ne?

-    Nē, bet es jau to nemaz neprasīju.

Patlaban viņi abi sēdēja. Vils aiz noguruma saņēma | galvu rokās.

-   Labi, viņš beigās sacīja, laikam jau mums jauzticas viens otram.

-   Tā ir. Es tev uzticos.

Vils drūmi pamāja. Viņš jutās bezgala noguris, bet šai pasaulē jau nav ne mazākās iespējas pagulēt. Lira pa­rasti nemaz tik apķērīga nebija, taču šoreiz Vila izturē­šanās vedinaja domāt, ka viņš baidās, taču prot bailes iegrožot līdzīgi, kā to mācīja Joreks Bērnisons, līdzīgi, kā rīkojās viņa pati zvejnieku būdiņā pie aizsalušā ezera.

-    Un vēl, Vil, Lira piebilda, es nevienam neizpļāpāšos, to es tev apsolu.

-   Labi.

-   Vienreiz man tā gadījās. Es nodevu kādu. Tas ir vis­sliktākais, ko es jebkad esmu izdarījusi. Ievedu cilvēku pa taisno briesmās. Gribēju sevi par savu stulbumu vai no­sist. Tāpēc tagad centīšos no visa spēka un nebūšu vairs tik bezrūpīga un aizmāršīga, darīšu visu, lai tevi nenodotu.

Vils neteica ne vārda. Viņš berzēja acis, bieži tās mirk­šķinādams un par varītēm cenzdamies neaizmigt.

-   Doties atpakaļ pie loga varēsim tikai pēc laba brīža, viņš sacīja. Mums vispār nevajadzētu ceļot dienas gais­mā. Nedrīkstam riskēt, kāds taču var ieraudzīt. Bet tagad stundām ilgi jāblandās riņķī…

-    Man gribas ēst, ierunājās Lira.

Vilam kaut kas ienāca prātā: Izdomāju! Mēs varam aiziet uz kino!

-   Uz kurieni?

-    Redzēsi! Tur var arī šo to iekost.

Kinoteātris atradās netālu, desmit minūšu gājienā no pilsētas centra. Vils nopirka divas ieejas biļetes un maizītes ar karstu cīsiņu, popkornu un kokakolu; ēdamo viņi paņēma līdzi un apsēdās līdz ar filmas sākumu.

Lira bija stāvā sajūsmā. Viņa gan bija skatījusies dia­pozitīvus, bet nekā līdzīga kinofilmai meitenes pasaulē tomēr nebija. Ar rīšanu aprijusi maizīti un popkornu, malkodama kokakolu, Lira, līksmi elsodama, smējās līdz ar ekrāna varoņiem. Par laimi, kinozālē valdīja troksnis, skatītāju vidū bija daudz bērnu, un Liras sajūsma citu vidū pārāk neizcēlās. Savukārt Vils, uzreiz aizvēris acis, aizmiga.

Zēnu pamodināja promejošo skatītāju sēdekļu klaboņa, nu viņš gaismā mirkšķināja acis. Rokas pulkstenis rādīja ceturksni pāri astoņiem. Lirai negribējās iet projām.

-    Neko labāku savā dzīvē neesmu redzējusi, viņa teica. Nesaprotu, kāpēc kaut kas tāds nav izgudrots manā pasaulē. Šis tas pie mums ir labāks nekā pie jums, taču kino pārspēj jebko, kas mums ir.

Vils pat neatcerējās filmas nosaukumu. Laukā vēl aiz­vien bija gaišs, ielās valdīja rosība.

-   Vai gribi noskatīties vēl vienu? -Jā!

Tā nu viņi devās uz nākamo kinoteātri, dažus simtus metru tālāk, aiz pirmā pagrieziena, un skatījās vēl vienu filmu. Lira iekārtojās uz sēdekļa, sacēla augšā kājas, pie­vilka ceļgalus, bet Vils atslēdzas. Kad viņi iznāca laukā, bija gandrīz jau vienpadsmit tas jau bija krietni labak.

Lirai atkal sagribējās ēst, tāpēc viņi ielas tirgotavā no­pirka hamburgerus un notiesāja tos iedami, un arī tas Lirai bija kas jauns.