Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

No mašīnas kāpa laukā garais vīrs ar gaišajām uzacīm.

Vils it ka nejauši pagriezās un ielūkojās juvelierveikala skatlogā sev līdzās. Atspulgā zēns manīja, ka vīrs pamet skatienu visapkārt, sakārto kaklasaites mezglu un ieiet advokata birojā. Tiklīdz vīrs bija tur iegājis, Vils laidās projām, un viņa sirds atkal dunēja. Drošs nevareja justies nekur. Iejucis ļaužu straumē, Vils virzījās uz universitātes bibliotēku, kur sāka gaidīt Liru.

5 Gaisa pasta vēstules

Vil, ierunājās Lira. Klusā balsī, taču Vils tāpat satrūkas. Meitene bija apsēdusies līdzās uz sola, un viņš to pat nemanīja. No kurienes nākdama? -Atradu zinātnieci! Viņu sauc doktore Malone. Šai zinātniecei ir ierīce, ar kuras palīdzību var redzēt Putekļus, un viņa grasās likt tiem runāt…

-    Pat neredzēju, kā pienāci.

-           Tu jau nemaz neskatījies, Lira teica. Gan jau domās klīdi citviet. Labi, ka tevi atradu. Klausies, cil­vēkus apmuļķot ir tik viegli. Rau…

Viņu virzienā pastaigādamies nāca divi policisti vīrietis un sieviete apgaitā izmetušies baltos vasaras krekliņos, ar rācijām un stekiem, aizdomu pilnām acīm. Viņi vēl nebija pienākuši pie soliņa, kad Lira, pielēkusi kājās, tos uzrunāja.

-           Vai jūs, lūdzu, nepateiktu, kur atrodas muzejs? viņa iesāka. Mums ar brāli tur jātiekas ar vecākiem, bet mēs apmaldījāmies.

Policists uzmeta skatienu Vilam, un zēns, apvaldījis dusmas, paraustīja plecus, it kā sacīdams: viņa runā pa­tiesību, esam apmaldījušies, vai nav stulbi?

Vīrietis pasmaidīja. Sieviete noprasīja: Kurā muzejā? Ashmolean?

-          Jā, tas pats vien būs, Lira atbildēja, izlikdamās, ka grasās uzcitigi ieklausīties sievietes sniegtajās instrukcijās.

Vils piecēlies pateicās, un viņi abi ar Liru devās prom. Bērni neatskatījās, taču policisti par viņiem jau bija zaudējuši interesi.

-    Vai saproti? meitene teica. Ja policisti gadījumā mekleja tevi, es viņus atšuvu. Neba šie meklē tādu, kam līdzās māsa. Turpmāk palikšu kopā ar tevi, tā būs labāk.

-    Tiklīdz abi nogriezās gar stūri, meitene bārdamās tur­pināja: Vienatnē tu neesi drošībā.

Vils klusēja. Aiz dusmām viņam iekšā viss vārījās. Pat­laban abi gāja garām apaļai celtnei ar milzīgu, svina pelēku kupolu, kas skvērā bija iemūžināta vienotā ansam­bli ar koledžas ēkām, baznīcu un kokiem, kam vainagi pacēlās virs augstajām dārza sienām. Pēcpusdienas saule ainai piešķīra siltākus toņus, gaiss likās piesātināts, pie­ņemdams smagi zeltaina vīna nokrāsu. Nekustējās ne lapiņa, un skvēriņā pat satiksmes trokšņi bija klusināti.

Apjautuši Vila noskaņojumu, Lira beidzot jautāja: Kas noticis?

-   Uzrunādama cilvēkus, tu tikai pievērs sev uzmanību, Vils drebošā balsī atbildēja. Tev jāizturas klusi un mierīgi, tad paliksi neievērota. Es tā uzvedos visu dzīvi. Zinu, kā tas darāms. Bet tu, tu tikai — tu sevi padari redzamu. Tā nevajadzētu. Ar tādām lietām nejoko. Tu neesi nopietna.

-    Tev tā liekas? dusmās piesarkdama, Lira atcirta.

-    Tev šķiet, man nav sajēgas par melošanu un tamlīdzī­gi? Ja gribi zināt, melošanā esmu nepārspējama. Bet tev es nemeloju un nekad to nedarīšu, zvēru. Tu esi briesmās, un, ja es nebūtu rīkojusies tieši tā, tu būtu iekritis. Vai tad neredzēji, ka viņi skatās uz tevi? Skatījās taču. Tu ne­esi pietiekami piesardzīgs. Ja gribi dzirdēt manas domas, nenopietns esi tu!

Ja jau es neesmu nopietna, ko tad es te daru, tevi gai­dīdama, es taču mierīgi varētu aizceļot aiz trejdeviņiem kalniem! Tad es laižos prom no svešam acīm, meklējot drošibu taja otrajā pilsētā? Man ir savas darīšanas, taču, palikdama šeit, varu tev palīdzēt. Nesaki man, ka esmu nenopietna.

Tev bija jādodas uz citu pasauli, Lira nikni pabeidza. Tā ar viņu runāt nedrīkstēja viņa taču ir aristokrāte! Viņa ir Lira! — Tev tas bija jadara, vai ari tu savu mūžu neko neuzzinātu par tēvu. Tu darbojies savā labā, nevis manā.

Abi dedzīgi strīdējās apslāpētās balsīs, jo skvērs bija kluss, tāpat arī garāmejošie cilvēki. Lirai pieminot tēvu, Vils apstājās. Viņam bija jāatbalstās pret koledžas sienu. Zēna seja bija zaudējusi pēdējo asins pilienu.

-    Ko gan tu zini par manu tēvu? viņš pavisam klusi jautāja.

Lira tikpat klusi atbildēja: Nezinu itin neko. Vienīgi to, ka tu viņu meklē. Neko vairāk es arī neprasīju.

-    Neprasīji kam?

-   Aletiometram, protams.

Vilam vajadzēja brīdi, lai viņš aptvertu Liras teikto. Turklāt viņš izskatījās tik dusmīgs un aizdomīgs, ka mei­tene, izņēmusi aletiometru no mugursomas, sacīja: Labs ir, tagad skaties!