Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-    Uzvārīšu kafiju, viņa teica, ja ne, aizmigšu. Vai tu nevēlies?

Sieviete ielēja elektriskajā kanna ūdeni, un, kamēr viņa ar karoti bēra šķīstošo kafiju divās krūzēs, Lira pē­tīja ķīniešu rakstus durvju iekšpusē.

-    Kas tie tādi? meitene jautāja.

-    Ķīna. I Ching simboli. Vai tev tie ir pazīstami? Vai jūsu pasaulē tādi ir?

Lira piemiedza acis: ja nu zinātniece velk viņu uz zoba? Un tad atbildēja: Šis tas liekas redzēts, bet ko nu es tur daudz varu teikt. Par savu pasauli es jau visu nezinu. Var jau but, ka tie Ching elementi sastopami arī pie mums.

-Atvaino, teica doktore Malone. Var būt, ka tiešām.

-    Ko nozīmē tumšā matērija? Lira neiztureja nepavaicājusi. Tā pati, kas minēta uz plāksnītes?

Doktore Malone atkal atsēdās un, aizāķējusi aiz potī­tes, izvilka krēslu Lirai.

Viņa atbildēja: Tumšā matērija ir mūsu vienības iz­pētes objekts. Neviens gan īsti nezina, kas tā ir. Izplatī­jumā sastopams ne tas vien, ko derētu apskatīt, tur tas suns aprakts. Redzam zvaigznes, galaktikas un spīdošas parādības, taču, lai viss turētos kopā un nesašķīstu gaba­los, jābūt kam vairāk saproti, jādarbojas gravitātei. Taču neviens nespēj to atklāt. Tad nu tika izstrādāts ve­sels lērums pētniecības projektu ar mērķi visas šīs lietas celt gaismā, un mūsējais ir viens no tiem.

Lira bija pati uzmanība. Beidzot zinātniece sākusi runāt nopietni.

-   Un kā jums šķiet, kas tas varētu būt?

-    Nu, mēs domājam, ka… viņa iesāka, taču ūdens kannā uzmeta mutuli, un zinātniece piecēlās, lai saga­tavotu kafiju. Pēc brīža viņa turpināja: Mūsuprāt, tās ir specifiskas elementārdaļiņas. Kaut kas pavisam atšķi­rīgs no tā, kas bijis zināms līdz šim. Taču atklāt tās ir ne­iedomājami grūti… Kurā skola tu mācies? Vai jums ir fizikas stundas?

Lira juta Panteleimona kniebienu plaukstā brīdi­nājumu, lai nemānās. Nav jau slikti, ja aletiometrs ieteic neblēdīties, taču Lira labi zināja, kas notiks, ja pateiks visu patiesību. Ik vārds rūpīgi jāizsver un, galvenais, jā­izvairās no klajiem meliem.

-   Jā, viņa atbildēja, šo to zinu. Taču ne par tumšo matēriju.

-    Nu, mēs grasāmies atklāt šo teju netveramo parā­dību citu krakšķošu daļiņu trokšņu vidu. Parasti detek­torus uzstāda simtiem metru dziļā pazemē, savukārt mēs ap detektoru ierīkojām elektromagnētisko lauku, kas iz­slēdz nevēlamus faktorus un neaizkavē mums vēlamos. Pēc tam, signālu pastiprinājuši, laižam to caur datoru.

Sieviete sniedza Lirai kafijas krūzi. Piena nebija, cu­kura arī ne, taču atvilktnē atradās pāris piparkūku, un vienu Lira kāri paķēra.

-    Mēs atklājām daļiņu, kas atbilst, — doktore Malone turpināja. Mums vismaz tā šķiet. Taču tas ir tik dīvai­ni… Kāpēc gan es tev visu to klāstu? Nevajadzētu tā darīt. Nekas vēl nav publicēts, nav nolasīts referāts, ne­kas nav pat pierakstīts. Šodien tik tiešām esmu ķerta.

-   Labi, viņa turpināja, nožāvādamās tik gari, ka Lirai šķita žāvas ilgs mūžīgi, mūsu atrastās daļiņas ir īsti velnēni un nav nekāds parpratums. Mēs tās iedēvējām par ēnu daļiņām, par Ēnām. Vai zini, kurā brīdī es gandrīz vai novēlos no krēsla? Kad tu pieminēji muzeja gal­vaskausus. Viens no mūsu darba grupas, vai zini, taču ir tāds kā arheologs amatieris. Viendien viņš atklāja kaut ko, mūsuprāt, pilnīgi neiespējamu. Lai nu kā, ignorēt to nevarējām, jo atklājums iederas trakākajā Ēnu shēmā. Vai zini? Daļiņām piemīt apziņa. Tik tiešām. Ēnas ir apzi­ņas daļiņas. Vai esi dzirdējusi kaut ko vēl stulbāku? Nav brīnums, ka nespējam panākt stipendijas atjaunošanu.

Sieviete sūca kafiju. Lira dzerdama tvēra ik vārdu kā izslāpis zieds.

-    Jā, doktore Malone turpināja, daļiņām zināms, ka mēs te esam, un viņas atsaucas. Bet tagad sekos pats trakākais: ja tu tās negaidi, tad arī neredzi. Iekams ne­nostādi prātu noteikta stāvoklī. Tev jājūtas pārliecinātam un vienlaikus atslābinātam. Jābūt spējīgam kur gan palika tas citāts…

Parakņājusies papīru juceklī uz rakstāmgalda, sieviete atrada ar zaļu tinti aprakstītu papīra strēmeli un sāka lasīt: "… spēja atrasties nenoteiktības, noslēpumainības, šaubu stāvoklī bez uzbudināmās tieksmes pēc faktiem un saprāta…" Jāieslīgst īpašā prāta stāvoklī. Tas, starp citu, ņemts no Kitsa dzejas. Viendien atradu. Tātad nostādi sevi īstajā prāta stāvoklī un pec tam iemet skatienu Alā…

-Alā? pārjautāja Lira.

-Ak, atvaino. Datorā. Mes to iedēvējām par Alu. Ēnas uz alas sienām, vai saproti, kā Platonam. Tur jau atkal vainojams mūsu arheologs. Caur un caur intelektuālis. Patlaban aizbraucis uz Ženēvu, uz darba interviju, un šobrīd man šķiet, ka uz viņa atgriešanos nav ko cerēt… Kur es paliku? Ak jā, pie Alas, vai ne? Tiklīdz tu iesaisties ķēdē, kolīdz sāc domāt, Ēnas atsaucas. Neapstrīdami. Ēnas spurdz tavās domās kā putni…

-    Bet kā ar galvaskausiem?