Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Ietīstījusi aletiometru samtā, Lira iemeta to mugur­somā prom no acīm. Pēc tam piecēlusies pameta ska­tienu uz ēku, kurā jāmeklē zinātnieks, un devās taisni uz turieni, juzdamās gan neveikli, gan izaicinoši.

Bibliotēku Vils visā visumā atrada viegli. Uzziņu noda­ļas bibliotekārs uz līdzenas vietas noticēja, ka Vils kaut ko pēta ģeogrāfijas projektam, un palīdzēja sameklēt iesietos Vila dzimšanas gada Times eksemplārus tieši togad zēna tēvs bija pazudis. Vils apsēdies sāka vērīgi šķirstīt laikrakstus. Nebija ne mazāko šaubu, ka saistībā ar arheoloģisko ekspedīciju atradīsies ne viena vien at­sauce uz Džonu Periju.

Izrādījās, ka ik mēnesis izvietots atsevišķā mikrofīlmas rullī. Ielicis projekcijas aparātā vienu rulli, pēc tam nā­kamo, zēns tos ritināja uz priekšu, meklēdams rakstus un ar kvēlu interesi lasīdams. Pirmais raksts vēstīja par ekspedīcijas izbraukšanu uz Aļaskas ziemeļiem. Pasāku­mu finansēja Oksfordas Universitātes Arheoloģijas insti­tūts, un ekspedīcijai bija paredzēts aptvert zināmu teri­toriju, kur pētnieki cerēja atrast liecības par pirmatnējo cilvēku apmetnem. Ekspedīciju pavadīja Džons Perijs, ne­senais Karaliskās flotes virsnieks, profesionāls pētnieks.

Nākamais raksts bija datēts sešas nedēļas vēlāk. Tas bija īss ziņojums par to, ka ekspedīcija sasniegusi Ziemeļ­amerikas polārpētnieku staciju Noatakā Aļaskā.

Trešais raksts bija parādījies pēc divu mēnešu klu­suma. Varēja noprast, ka polārpētniecibas stacijas signāli palikuši bez atbildes un Džons Perijs un viņa līdzbiedri tiek uzskatīti par bez vēsts pazudušiem.

Pēc tam sekoja īsas rakstu sērijas par grupām, kas ne­sekmīgi devušās meklēt pazudušo ekspedīciju, par izluklidojumiem virs Bēringa juras, Arheoloģijas institūta no­stāju, intervijas ar radiniekiem…

Vila sirds sažņaudzās lūk, fotoattēls ar viņa māti. Rokās viņa turēja mazuli. Viļu.

Reportieris bija sacerējis sirdi plosošu standartrakstu par vēsti gaidošu cietēju sievu, taču rakstā, pēc Vila do­mām, bija bezcerīgi maz patiesu faktu. īsa rindkopa vēs­tīja par Džona Perija sekmīgo karjeru Karaliskajā flotē un tās atstāšanu ar mērķi specializēties ģeogrāfijas un arheoloģijas ekspedīciju organizēšanā, un tas arī viss.

Citu atsauču rādītāja nebija, un Vils no mikrofilmu projektora piecēlās ar vilšanās izjūtu. Kaut kur taču no­teikti ir vairāk informācijas, bet kur lai tagad iet? Un, ja meklējumi ieilgst, viņam var tikt uz pēdām…

Nododot mikrofilmu ruļļus, Vils pajautāja bibliotekā­ram: Vai jums, lūdzu, ir zināma Arheoloģijas institūta adrese?

-    Es to varētu sameklēt… No kuras skolas jūs esat?

-   Sv. Pītera, atbildēja Vils.

-   Tā nav Oksfordā, vai ne?

-   Nē, Hempšīrā. Mūsu klase vāc ziņas par apdzīvotām vietām. Tāda kā vides aizsardzības pētniecības studiju prasmju apgūšana…

-   Skaidrs. Kas tieši jūs interesē? Arheoloģija… Lūdzu.

Vils norakstīja adresi un tālruņa numuru un, tā kā

tagad atzīties Oksfordas nepazīšanā vairs nebija bīstami,

pajautaja, ka institutu atrast. Talu tas nebija. Pateicies bibliotekāram, zēns devās ceļā.

Iegājusi ēkā, Lira kāpņu pakajē ieraudzija platu galdu, aiz kura sēdēja durvju sargs.

-    Kurp jūs ejat? viņš jautāja.

Nu jau tikpat kā mājās! Lira juta, ka Pans kabatā līksmo.

-   Man jānodod vēsts trešajā stāvā, meitene atbildēja.

-Kam?

-    Doktoram Listeram, Lira paskaidroja.

-    Doktors Listers ir ceturtajā stāvā. Ja jums kaut kas viņam nododams, varat atstat šeit, es paziņošu.

-Jā, bet viņam tas vajadzīgs nekavējoties. Pasūtījums. Īstenībā tā nemaz nav lieta man tikai kaut kas viņam jāpasaka.

Sargs uzmanīgi Liru nopētīja, taču, nespēdams preto­ties Liras mīlīgajai, bezsaturīgajai pakļāvībai, ko viņa pie labas gribēšanas prata iemiesot, pamājis beidzot atkal iegrima avīzes lasīšanā.

Personvārdus aletiometrs Lirai, protams, nenosauca. Doktora Listera uzvārdu meitene izlasīja uz mazas atvilktnītes durvju sargam aiz muguras radot iespaidu, ka tev iestādē ir paziņas, pastāv lielāka iespēja tur iekļūt. Viena otrā ziņā Lira Vila pasauli pazina labāk neka viņš pats.

Pa visu trešo stāvu stiepās garš gaitenis, no kura vie­nas atvērtas durvis veda tukšā lekciju auditorijā, citas mazāka telpā, kur divi zinātnieki, stāvēdami pie tāfeles, kaut ko apsprieda. Telpas, gaiteņa sienas viss likās plie­kans un noplucis un, pēc Liras domām, liecināja par na­badzību un nepiestāvēja zinātnes pasaulei un Oksfordas krāšņumam. Lai nu kā, bet ķieģeļu sienas bija glīti no­krāsotas, durvis no smaga koka, margas gluds tē­rauds. Kārtējā šīs pasaules dīvainība!

Lira bez grūtībām atrada durvis, kuras aletiometrs viņai bija norādījis. Durvīm piestiprinātā plāksne ziņoja: Tumšās matērijas pētniecības nodala, apakšā kāds bija uzkricelējis R. I. R Cita roka ar zīmuli bija pierakstījusi klāt Direktors: Lazaruss.

Lira uzrakstiem nepievērsa ne mazāko uzmanību. Viņa tikai pieklauvēja, un sievietes balss aicināja: Ienāciet!