Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-    Nē, Vils atbildēja. Tas būtu pārlieku riskanti līdz tam laikam advokāts var uzzināt, ka Viļu meklē policija. Aši padomājis, zēns turpināja: Man jāpaspēj uz Notingemas autobusu, negribas nokavēt. Bet to, ko vēlos zināt, jūs taču man varētu pateikt pa telefonu, vai ne? Gribu tikai zināt, vai mans tēvs ir dzīvs un, ja ir, kur varu viņu meklēt. To taču jūs man varat pateikt?

-    Tas nav tik vienkārši. Es tiešām nedrīkstu sniegt personīga rakstura ziņas par klientu, iekams neesmu pārliecinājies, vai viņš to vēlas. Un man galu galā vajag ari tavas identitātes apstiprinājumu.

-   Jā, es saprotu, bet vai jūs nevarētu kaut vai pateikt, vai viņš ir dzīvs vai miris?

-   Nu… Nē, tas nebūtu konfidenciāli. Diemžēl es tomēr nevaru tev pateikt es to nemaz nezinu.

-Ko?

-     Nauda nāk no ģimenes fonda. Man norādīts veikt pārskaitījumus, līdz klients lūgs to pārtraukt. Kopš tā laika neesmu ar viņu runājis. Vai man būtu jāsaprot, ka tavs tēvs… Nu, jādomā, viņš ir pazudis. Tāpēc uz tavu jautājumu atbildēt nevaru.

-    Pazudis? Tiešām… pazudis?

-    Patiesībā tas ir arhīva jautājums… Paklausies, kā­pēc tev neatnākt uz biroju un…

-    Es nevaru. Man jabrauc uz Notingemu.

-    Labi, tad uzraksti man, vai arī lai tava māte uzrak­sta, un es došu ziņu, ko varu lietas labā darīt. Taču tev jāsaprot, ka pa telefonu neko daudz pastāstīt nevar.

-    Jā, droši vien. Bez šaubām. Bet vai jūs nepateiktu man, kur tieši viņš pazuda?

-     Es jau teicu, ka tas ir arhīva jautājums. Tolaik vairākos laikrakstos parādījās publikācijas. Vai zini, ka viņš bija pētnieks?

-   Māte man šo to stāstīja, jā…

-    Nu, viņš vadīja ekspedīciju, tā pazuda, un tas arī viss. Pirms kādiem desmit gadiem.

-    Kur tieši?

-    Tālajos ziemeļos. Manuprāt, Aļaskā. Vari pameklēt publiskajā bibliotēkā. Kāpēc gan tev…

Tieši tobrīd bija jāpiemet monētas, un vairāk sīknau­das Vilam nebija. Klausulē ņurrāja telefona signāls. To nolicis, zēns palūkojās visapkart.

Vairāk par visu kārojās parunāt ar māti. Lai kā gri­bējās, Kūperes kundzes tālruņa numuru griezt nedrīk­stēja, jo, dzirdot mātes balsi, būs pārāk grūti neatgriezties pie viņas, bet tas abus pakļautu briesmām. Taču viņai varēja aizsūtīt pastkarti.

Izvēlējies atklātni ar pilsētas skatu, zēns uzrakstīja: Mīla mamma, esmu drošībā un vesels, drīz tiksimies. Ceru, ka Tev viss labi. Es Tevi mīlu. Vils. Pēc tam viņš uz­rakstīja adresi, nopirka pastmarku un pirms iemešanas pastkastītē atklātni labu bridi paturēja, cieši piespiestu pie krūtīm.

Bija vēla rīta stunda. Vils atradās uz galvenās tirdz­niecības ielas, kur autobusi ar grūtībām līkumoja gājēju drūzmas vidū. Zēns apķērās, cik neaizsargāts viņš ir, bija darbdiena, kad Vila vecuma bērniem jābūt skolā. Kur tagad lai iet?

Lai paslēptos, Vilam daudz laika nevajadzēja. Tas ne­nācās grūti uz to zēnam bija nags, un ar šo prasmi viņš pat lepojās. Vila metode līdzinājās Serafinas Pekkalas paņēmienam, kad viņa uz kuģa darīja sevi neredzamu, Vils kļuva neuzkrītošs. Kļuva par ainavas sastāvdaļu.

Labi pazīdams savu pasauli, zēns iegaja kancelejas preču veikalā, kur nopirka lodīšu pildspalvu, rakstāmpa­pīra bloku un paliktni. Skolās bieži bērnu grupas sūtīja veikt pētījumus par iepirkšanos vai kaut ko tamlīdzīgu, un, radot iespaidu par iesaistīšanos šādā projektā, Vils neizskatītos pēc bastotāja.

Zēns nesteigdamies izmeta loku, tēlodams, ka izdara piezīmes, bet vienlaikus vērīgi pētīdams, vai tuvumā ne­mana publisko bibliotēku.

Tikmēr Lira meklēja klusu vietiņu, kur apspriesties ar aletiometru. Viņas Oksfordā atrastos dučiem stūrīšu piecu minūšu gājiena attālumā, bet šī Oksforda bija tik mulsi­noši atšķirīga līdz asarām tuva un zināma, bet arī kliedzoši dīvaina. Kāpēc ceļam uzkrāsotas dzeltenas svīt­ras? Kas tie par baltiem punktiem vai uz katras ietves? (Liras pasaulē košļājamā gumija nebija pazīstama.) Ko nozīmē sarkanās un zaļās gaismas ielu krustpunktos? Tas viss šķita daudz grūtāk izprotams nekā aletiometrs.

Patlaban Lira stāvēja pie Sv. Džona koledžas vārtiem, pār kuriem viņa kopā ar Rodžeru tumsa savulaik pārrausās, lai puķu dobes iestādītu petardes; un, rau, kur zīmīgi apdilušais akmens Ketstrītas galā redz, kur ini­ciāļi SP, tos bija ieskrapejis Saimons Pārslovs, tie paši! Lira savām acīm redzēja, kā viņš to izdarīja! Kāds ar tādiem pašiem iniciāļiem šai pasaulē droši vien dīki bija stāvējis, darīdams to pašu.

Pilnīgi iespejams, ka šajā pasaulē ir kāds Saimons Pārslovs.

Varbūt ir arī kāda Lira.

Pār muguru parskrēja šermuļi, un peļveidīgais Pante­leimons meitenes kabatā notrīsēja. Ari Lira nodrebinājās noslēpumu bija tik daudz, ka jebkura iedoma tiem līdzās nobālēja.