Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-   Norunāts, Lira padevīgi piekrita.

-   Un kā ar naudu? Varu derēt, ka tev tās nav, bet lai nu paliek, kur gan lai tu to ņemtu? Kā tu domā pārvie­toties un ēst, un vispār iztikt?

-   Nauda man ir, — meitene teica, izkratīdama no maka vairākas zelta monētas.

Vils neticēja savām acīm.

-   Vai tās ir zelta? Ir taču, vai ne? Cilvēki, kā likts, sāks izprašņāt. Un ar tavu drošību būs cauri. Iedošu tev naudu.

Nobāz savas monētas un nevienam nerādi. Ielāgo tu esi mana māsa, tevi sauc Lisa Ransoma!

-    Lizija. Šad tad es uzdodos par Liziju. Būs vieglāk atcerēties.

-    Labi, lai paliek Lizija. Bet es būšu Marks. Neaiz­mirsti!

-   Norunāts, Lira miermīlīgi atbildēja.

Kāja Lirai noteikti sagādās sāpes trieciena vietā miesa bija sarkana un pietūkuši un jau sāka veidoties milzīgs, tumšs zilums. Tas un vēl švīka uz vaiga Vila iepriekšējās nakts sitiena pēdas, kāds varētu nospriest, ka Lirai nodarīts pāri. Ari tas Viļu uztrauca ja nu kādam policistam rodas aizdomas?

Zēns centās tādas domas atvairīt, un viņi devās ceļā, šķērsojot brauktuvi pie luksofora gaismas, tikai vienreiz atskatīdamies uz logu zem skābaržiem. Bērni to tur vairs nemanīja. Atvērums bija pazudis, un satiksme atkal plūda līdzīgi upes straumei.

Sammertaunā, desmit minūšu gājienā no Benberijas ceļa, Vils apstājās pie bankas.

-    Ko tu domā darīt? brīnījās Lira.

-   Izņemšu naudu. Iespējams, ka vajadzētu no tā attu­rēties, tomēr, jādomā, pirms darbdienas beigām mani nepiereģistrēs.

Ielicis mātes bankas karti bankomāta spraugā, zēns uzsita PIN kodu. Viss gāja kā pa notīm; Vils izņēma simt mārciņas automāts tās izdeva bez aizķeršanās. Lira vēroja atplestu muti. Vils sniedza meitenei divdesmit mārciņu banknoti.

-    Vēlāk varēsi izmantot, viņš sacīja. Nopērc kaut ko, un saņemsi atlikumu. Bet tagad skatīsimies pēc pil­sētas autobusa.

Lira atļāva Vilam nokārtot formalitātes autobusā un sēdēja pavisam rāmi, vērodama pilsētas namus un dār­zus viss likās it kā pazīstams, it kā ne. Kā sapnī. Viņi izkāpa pilsētas centrā, blakus senai akmens baznīcai, kas Lirai bija pazīstama, un iepretī milzu lielveikalam tas gan meitenei bija svešs.

-   Viss te ir mainījies, viņa teica. Izskatās… Vai tas nav Graudu tirgus? Bet tā, lūk, ir Broda. Un tur Beiliolas koledža. Bet tur lejā Bodlija bibliotēka. Bet kur gan pazudusi Džordana?

Liru kratīja nejauks drebulis. Varbūt tā bija novēlo­jusies reakcija pēc negadījuma, bet varbūt spējš satri­cinājums, vietā, kur Liras pilsētā pēc viņas pārliecības atradās Džordanas koledža, ieraugot pavisam citu ēku.

-    Viss ir citāds, Lira teica. Viņa runāja klusu Vils taču bija aizrādījis, lai tik skaļi nereaģē uz to, kas viņai šķiet aplams. Tā ir cita Oksforda.

-    Mēs taču to zinājām, zēns atbildēja.

Vils nebija gaidījis ieraudzīt bezpalīdzību Liras plaši ieplestajās acīs. Viņš taču nevarēja zināt, cik daudz stun­du bērnībā meitene pavadījusi, skraidīdama gandrīz vai pa tādām pašām ielām kā šīs, cik ļoti viņa lepojās ar piederību pie Džordanas koledžas, kur zinātnieki ir vis­gudrākie, griestu ornamenti viskrāšņākie un skaistums visbrīnišķīgākais; te pēkšņi tā visa vairs nav un viņa pati vairs nav Džordanas Lira, bet maza, svešā pasaulē iemaldijusies meitenīte bez jebkādām saknēm.

-    Jā, Lira drebošā balsī sacīja, ja jau te nav pat tās…

Tik ātri, kā viņa bija domājusi, šeit neiejusties tas nu bija skaidrs.

4 Trepanācija [5]

Tiklīdz Lira aizgāja savu ceļu, Vils sameklēja telefona būdiņu un, skatī­damies līdzpaņemtajā vēstulē, uzgrieza advokātu biroja tālruņa numuru.

-          Hallo? Es gribētu runāt ar Perkinsa kungu.

-   Kas, lūdzu, zvana?

-   Saistībā ar Džonu Perija kungu. Esmu viņa dēls.

-   Lūdzu, mirkli uzgaidiet…

Aizritēja minūte, un tad vīrieša balss teica: Hallo! Te Alans Perkinss. Ar ko es runāju?

-         Mani sauc Viljams Perijs. Atvainojiet par traucējumu! Zvanu jums sakarā ar savu tēvu Džonu Periju. Reizi trijos mēnešos jūs tēva vārdā pārskaitāt naudu uz mātes kontu.

-Jā…

-         Tad nu es, lūdzu, gribētu zināt, kur mans tēvs patla­ban atrodas. Viņš ir dzīvs vai miris?

-   Cik jums gadu, Viljam?

-   Divpadsmit. Es gribu par viņu zināt!

-         Jā… Vai tava māte… vai viņa… vai viņai zināms, ka tu man zvani?

Vils piesardzīgi apdomājās.

-          Nē, zēns atbildēja. Taču mātei nav pārāk labi ar veselību. Viņa man necik daudz nevar pastāstīt, bet es vēlos zināt.

-    Skaidrs. Kur tu tagad esi? Vai mājās?

-    Nē. Esmu… Esmu Oksfordā.

-    Uz savu roku? -Jā.

-   Tava māte, tu saki, jūtas nevesela?

-   Tā ir.

-   Vai viņa ir slimnīcā vai kur citur?

-   Kur citur. Paklausieties, jūs varat man atbildēt vai ne?

-    Nu, kaut ko jau varu, taču ne pārāk izsmeļoši un ne tagad, un pa tālruni man to negribētos stāstīt. Pēc pie­cām minūtēm pie manis ieradīsies klients… Vai tu neva­rētu pats atnākt uz manu biroju, teiksim, pustrijos?