Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-   Mūsu lielais brālis, meitene atbildēja. Viņš turas atsevišķi. Slēpjas, līdz varēs… Viņš slēpjas, un viss.

-    Viņš grib dabūt… Paolo iesāka, taču Andželika brālim pamatīgi iebelza, un puišelis uzreiz aizvēra muti, sakniebdams trīcošās lūpas.

-   Ko jūs teicāt par pilsētu? jautāja Vils. Tajā mudž Rēgi?

-   Jā, Cigacē, Santeljā, visās pilsētās Rēgi parādās it visur, kur mīt cilvēki. No kurienes jūs paši?

-   No Vinčestras, atbildēja Vils.

-   Pirmā dzirdēšana. Vai tur Rēgu nav?

-   Nav. Bet arī šeit es tos neredzu.

-   Un neredzēsi ari! iebrēcās Andželika. Tu jau neesi pieaudzis! Kad izaugsim, Rēgi kļūs redzami.

-     Es no Rēgiem nebaidos, ar mani viss kārtībā, puišelis teica, izsliedams nosmērēto zodu. Nāvi tādiem ķēmiem!

-    Vai tad pieaugušie nedomā atgriezties? painteresē­jās Lira.

-    Pēc dažām dienām, jā, atbildēja Andželika. Tik­līdz Rēgi dosies uz citurieni. Mums gan Regu ierašanās ir pa prātam, varam bizot pa pilsētu, darīties pēc sirds patikas, pa pirmo.

-    Bet ko, pēc pieaugušo domām, Rēgi viņiem var no­darīt? jautāja Vils.

-   Tiklīdz pieaugušais nokļūst Rēga rokās, diez kas nav. Šis izsūc viņam dzīvību, un dziesmiņa nodziedāta. Es ne­parko negribu būt pieaugusi. Sākumā, uzzinājuši, kas sagaidāms, pieaugušie nobīstas, raud vienā raudāšanā, novēršas, izlikdamies, ka nekas jau nenotiek, bet notiek gan. Un tad jau ir par vēlu. Neviens tad neiet viņiem tuvumā, šie paliek vieni. Pēc tam pieaugušie izbāl, pār­stāj kustēties. It kā vēl dzīvi, bet izēsti no iekšpuses. Ska­ties tādam acīs un redzi pakausi. Nekā tur vairs nav.

Meitene pievērsās brālim un noslaucīja zēna degunu ar viņa krekla piedurkni.

-    Mēs ar Paolo ejam lūkot saldējumu, viņa sacīja.

-   Varbūt gribat pievienoties?

-   Nē, atbildēja Vils, mums padomā kas cits.

-    Tad uz redzi, meitene teica, bet Paolo iesaucās:

-    Nāvi Rēgiem!

-   Uz redzēšanos, atsveicinājās Lira.

Tiklīdz Andželika ar puišeli aizgāja, no Liras kabatas iznira Panteleimons ar satrauktu peles ģīmīti, spožām ačelēm un vērsās pie Vila: Viņi par to logu, ko tu atklāji, nemaz nezina.

Vils dēmona balsi vēl nebija dzirdējis un tas laikam bija lielākais pārsteigums pēdējo dienu laikā. Lira, redzot zēnu tā brīnāmies, iesmējās.

-   Viņš bet viņš taču runāja vai visi dēmoni runā? Vils jautāja.

-   Protams, visi! atbildēja Lira. Un tu domāji, ka tas tikai tāds mlļdzlvnieks?

Vils pārbrauca sev ar roku pār matiem, samirkšķināja acis un nogrozīja galvu.

-      Laikam jau ne, viņš sacīja, vērsdamies pie Panteleimona. Tev, šķiet, taisnība. Tiešām nezina.

-    Tāpēc, ceļojot no vienas pasaules citā, jābūt piesar­dzīgākiem, — Panteleimons ieteica.

Sarunāties ar peli pirmajā mirklī šķita dīvaini. Taču ne dīvaināk kā runāt pa tālruni, jo īstenībā jau viņš sarunājās ar Liru. Lai nu kā, pele bija pati par sevi kaut kas no Liras tās purniņā pavīdēja, taču ne tas vien. Bija grūti to aptvert, jo ērmoti notikumi sekoja cits citam. Vils centās sakopot domas.

-    Vispirms jāsameklē tev cits apģērbs, viņš Lirai teica, tikai tad varēsi doties uz manu Oksfordu.

-   Kāpēc? Lira ietiepās.

-     Tāpēc, ka manā pasaulē tādā izskatā ierasties un runāt ar cilvēkiem nevar, visi turēsies no tevis pa gabalu. Tev jāizskatās tā, it kā tu tur iederies. Jāmaskējas. Sa­proti jel, es to zinu. Es tā uzvedos gadiem. Klausi mani, ja ne, iekritīsi, un viņi uzzinās, no kurienes esi ieradu­sies, par logu, par visu… Šajā pasaulē gan, kā rādās, noslēpties nav grūti. Vai zini, es… Man no dažiem cil­vēkiem jāizvairās. Šī pasaule ir nevainojama slēptuvē, tāda man pat sapņos nerādījās, un es nevēlos to atklāt. Tāpēc negribu, arī lai tava āriene nodotu, ka esi no citu­rienes, ka neiederies. Man Oksfordā kārtojamas savas darīšanas, un, ja tu mani iegāzīsi, es tevi nositīšu.

Lira norija siekalas. Aletiometrs nekad nemelo zēns tiešām ir slepkava un, ja reizi jau ir nogalinājis, nobeigs ari viņu. Meitene, to labi apzinādamās, nopietni pamāja.

-   Norunāts, viņa teica.

Panteleimons, pārvērties lemurā, cieši lūkojās Viļā platām, mulsinošām acīm. Vils skatījās pretī, un dēmons, atkal kļuvis par peli, ierausās Lirai kabatā.

-     Labi, zēns sacīja. Kamēr vēl esam šeit, bērnu priekšā izliksimies, ka esam no citas vietas viņu pasaulē. Labi, ka tuvumā negrozās pieaugušie. Varam nemanāmi nākt un iet. Taču manā pasaulē tev jādara tā, kā teikšu es. Un vispirms tev nenāktu par ļaunu nomazgāties. Tev jāizskatās tīrai, citādi dursies citiem acīs. Mums jāmaskējas, lai kur mēs ietu. Cilvēkos jāizskatās pēc savējiem, lai neizceļamies. Tāpēc sakumam ej un izmazgā matus. Vannas istabā ir šampūns. Pēc tam dosimies mek­lēt tev citu apģērbu.

-    Es nezinu, kā to dara, — Lira teica, — savu mužu ne­esmu mazgājusi matus. Džordanā to darīja saimniecības vadītāja, bet vēlāk man tas nebija vajadzīgs.

-   Nu, tas tev jāizdomā pašai, Vils atbildēja. Nomaz­gājies no galvas līdz kājām. Manā pasaulē cilvēki staigā tīri!

-    Hm, Lira novilka un devās augšā pa kāpnēm. Mei­tenei pār plecu nikni glūnēja žurkas ģīmis, bet Vils vēsi lūkojās tam pretī.