Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-    Pāri tiltam. Tēvs būvēja tiltu, un… es pārgāju tam pāri kopā ar viņu. Bet tēvs kaut kur aizgāja. Nezinu, kur. Tas nav svarīgi. Kamēr tiku pāri, uzkrita bieza migla, un es, jādomā, nomaldijos. Vairākas dienas klīdu pa miglu, ēdu ogas un visu, kas gadījās pa rokai. Viendien migla izklīda un mēs aiztikām līdz, rau, tai klintij…

To sacīdama, meitene pameta ar galvu atpakaļ. Vils pārlaida skatienu krastam, garām bākai, un redzēja, ka jūras malā tālā dūmakā paceļas un gaist klinšu virkne.

-    Redzējām šeit pilsētu, atnācām, taču nevienu nesa­tikām. Kaut tik labuma, ka atradās ēdamais un gulta. Nezinājām, ko darīt tālāk.

-    Bet vai nevarētu būt tā, ka tu vienkārši nonāci citā savas pasaules daļā?

-    Par to nu gan es nešaubos. ŠI nav mana pasaule, to es zinu pavisam droši.

Vils atcerējās savu nesatricināmo pārliecību, ka aiz gaisā izcirstā loga redzamais zāles laukumiņš pieder citai pasaulei, un pamāja ar galvu.

-   Tātad cita citai līdzās pastāv vismaz trīs pasaules, zēns secināja.

-    Miljonu miljoniem, atbildēja Lira. Man to izstās­tīja kāds dēmons. Raganas dēmons. Pasauļu ir tik daudz, ka ne saskaitīt. Tās visas atrodas vienā un tai pašā telpā, un neviens nespēja tikt no citas citā, kamēr mans tēvs neuzcēla tiltu.

-   Un kā ar to logu, ko es atradu?

-   To nu gan es nezinu. Varbūt pasaules sākušas iespies­ties cita citā.

-    Bet kāpēc tu meklē putekļus?

Meitene uzmeta Vilam vēsu skatienu. Varbūt reiz pastāstīšu, viņa teica.

-   Norunāts. Kā tu domā tos meklēt?

-    Gribu atrast zinātnieku, kas zina par Putekļiem.

-    Kā, vai jebkuru zinātnieku?

-   Nē. Eksperimentejošu teologu, Lira atbildēja. Manas pasaules Oksfordā viens otrs par Putekļiem zināja. Būtu loģiski, ja tāpat būtu ari tavā Oksfordā. Vispirms došos uz Džordanas koledžu, Džordanas zinātnieki ir vislabākie.

-   Man par eksperimentālo teoloģiju pirmā dzirdēšana, Vils atzinās.

-    Viņiem zināms itin viss par elementārdaļiņām un fundamentālajiem spēkiem, Lira skaidroja. Un dzimtermagnētismu un tādām lietām. Atomenerģiju.

-    Kādu magnētismu?

-     Dzimtermagnētismu. No vārda dzimters. Rau, tās gaismas, Lira, pamādama uz dekoratīvo laternu, teica, tās ir dzimterspuldzes.

-    Mēs tās saucam par elektriskajām spuldzēm.

-   Elektriskās… Tas ir kas līdzīgs elektrumam. Akmens paveids, dārglieta, ko izgatavo no koka sveķiem. Dažkārt tajos ir kukaiņi.

-   Tu runā par dzintaru, Vils attapās, un viņi abi vien­balsīgi pateica: — Dzimters…

Un ieraudzīja viens otrā paši savu sejas izteiksmi. Vilam šis mirklis iespiedās atmiņā uz ilgu laiku.

-     Nu, elektromagnētisms, Vils novērsās un turpi­nāja. -Jūsu eksperimentālā teoloģija izklausās pēc mūsu fizikas. Tu jau gribi sameklēt zinātniekus, nevis teologus.

-   Ak, Lira piesardzīgi teica, — gan jau atradīšu.

Tā nu viņi abi sēdēja dzidra rīta plaukumā, saulei rotaļīgi mirdzot ostas ūdeņos. Kuru katru brīdi viens vai otrs varēja ierunāties, jo abiem mēles galā dega jautā­jums. Te pēkšņi ostas apkaimē, no kazino dārza puses, atskanēja balsis.

Abi pārsteigti turp paskatījās. Izklausījās pēc bērna, taču nevienu tuvumā nemanīja.

Vils klusā balsī jautāja Lirai: Cik ilgi, tu teici, šeit atrodies?

-    Trīs četras dienas, īsti nepateikšu. Nesastapu ne­vienu dzīvu būtni. Izlūkoju malu maliņas.

Lai nu kā, bet kāds te tomēr bija. Ielā, kas veda uz ostu, parādījās divi bērni: meitene Liras vecumā un ma­zāks zēns. Abi nesa rokās grozus, abi bija rudmataini. Ap­mēram simt metru attālumā bērni pamanīja pie kafejnī­cas galda sēžam Viļu un Liru.

Panteleimons, no dadzīša pārvērties pelē, uzdieba pa Liras roku un pazuda meitenes blūzes kabatā. Pantelei­mons bija pamanījis, ka bērni ir tādi paši kā Vils bez redzama dēmona.

Atnākuši viņi apsēdās pie blakusgaldiņa.

-   Vai jūs no Čigaces? meitene jautāja.

Vils noliedzoši purināja galvu.

-   No Santeljas?

-   Nē, atbildēja Lira, mēs esam no citurienes.

Meitene pamāja. Atbilde viņu, šķiet, apmierināja.

-    Kas noticis? jautāja Vils. Kur palikuši visi pie­augušie?

Meitene piemiedza acis. Vai tad jūsu pilsētā Rēgi nav rādījušies? viņa painteresējās.

-   Nē, atbildēja Vils. Mēs šeit esam pavisam neilgi. Par Rēgiem neko nezinām. Kā sauc šo pilsētu?

-   Cigace, meitenes balsī ieskanējās aizdomas. Pilns nosaukums Čitagace.

-   Čitagace, — atkārtoja Lira. Čigace. Kāpēc pieaugu­šajiem bija jādodas projām?

-    Rēgu dēļ, meitene nogurušā, nīgrā balsī attrauca. Kā tevi sauc?

-    Lira. Bet viņš ir Vils. Un kā sauc jūs?

-   Andželika. Manu brāli sauc Paolo.

-   No kurienes jūs ieradāties?

-     No kalniem. Uzkrita bieza migla, pēc tam sākās vētra, mēs visi pārbijāmies un aizbēgām kalnos. Kad migla izklīda, pieaugušie ar teleskopu ieraudzīja, ka pil­sētā mudž Rēgi, un nevarēja atgriezties. Bet mēs, bērni, gan no Rēgiem nebaidāmies. Drīz būs klāt arī pārējie. Vēlāk, mēs esam pirmie.

-   Mēs un Tulio, — mazais Paolo lepni piebilda.

-   Kas tas par Tulio?

Andželika saskaitās — Paolo bija palaidis mēli, bet ko tur vairs noslēpums bija atklāts.