Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Māsas, Ruta iesāka, ļaujiet man pateikt, kas no­tiek un pret ko mums jaciņās. Patlaban mēs stāvam uz kara sliekšņa. Nezinu, kas nostāsies mūsu pusē, taču zinu, pret ko mums jācīnās. Tas ir Maģistērijs, Svētais krēsls. Tā pastāvēšanas vēsturē kas salīdzinājumā ar mūsu mūžu nav diezin cik gara tomēr daudzu mirstīgo dzīvju garu­mā ir bijis ne viens vien mēģinājums apspiest un kon­trolēt jelkādus dabiskus impulsus. Nespēdami pārraudzīt, viņi tos iznīdē. Dažas no jums redzēja, kas notika Bolvangarā. Drausmīgi, bet ne jau tikai tur un ne ari vienīgi šadi tiek piekopta tamlīdzīga prakse. Māsas, jums pazīsta­mi tikai ziemeļi savukārt es esmu apceļojusi dienvidu zemes. Ticiet man tur ir tādas reliģijas, kuru pārstāvji graiza bērnus tāpat kā Bolvangaras ļaudis ne gluži tā, taču ne mazāk briesmīgi izgriež viņiem dzimumorgānus, jā, gan meitenes, gan zēnus sagraiza ar nažiem, lai viņi kļūst nejūtīgi. Lūk, kā rīkojas Baznīca, un visas reliģijas ir vienādas kontrolē, nīdē, izdzēš jebkuru labsajūtu. Tāpēc, izceļoties karam, mums jānostājas pret Baznīcu, jāsaistās ar jebkuriem sabiedrotajiem, lai cik dīvaini tie butu.

Ierosinu apvienot mūsu klanus un tad doties uz zieme­ļiem pētit jauno pasauli, palūkot, ko varam tur atklāt. Ja meitene nav atrodama mūsu pasaulē, tad viņa, neapšau­bāmi, devusies pa lorda Ezriela pēdām. Un lords Ezriels, ticiet man, šajos notikumos ir galvenais. Viņš reiz bija mans mīļākais, un es labprāt apvienotu spēkus ar lordu Ezrielu viņš ienīst Baznīcu un visu, ko tā dara.

To, lūk, es gribēju sacīt.

Ruta Skādi runāja ar degsmi, un Serafina apbrīnoja latviešu raganu karalienes spēku un daiļumu. Tiklīdz viņa apsēdās, Serafina vērsās pie Lī Skorsbija.

-   Skorsbija kungs ir meitenītes draugs un līdz ar to ari mūsējais, viņa sacīja. — Vai jūs neatklātu mums savas domas, ser?

Teksasietis piecelās kājās liess kā pātagas aukla un pieklājīgs. Viņš, kā šķita, neapjauta pasākuma ārkārtējo raksturu, lai gan īstenībā apzinajas gan. Lī dēmons-zaķenīte Hestere sēdēja viņam līdzās, saravusies čokurā, ausis plakaniski pār muguru nolaidusi, zeltainas acis pa pusei aizvērusi.

-   Kundze, Lī iesāka, vispirms man jums jāpateicas par izrādīto laipnību un palīdzību, ko sniedzāt vēja šaus­tītam, no citas pasaules atbraukušam gaisa kuģotājam. Es jūsu pacietību ļaunpratigi neizmantošu, runu garumā nestiepšu.

Kad es kopā ar ģiptiešiem ceļoju uz ziemeļiem, uz Bolvangaru, bērns Lira man izstāstīja par notikumu koledžā, kur viņa uzturējās, dzīvodama Oksforda. Lords Ezriels zinātniekiem esot rādījis no ķermeņa atdalītu galvu, kas piederējusi vīram, vārdā Staņislavs Grummans, līdz ar to rosinot piešķirt sev zināmu naudas summu, lai varētu doties uz ziemeļiem un rast tam visam izskaidrojumu.

Jāsaka, ka meitene tik pārliecinoši runāja par redzēto, ka negribejās viņu sīkāk izprašņāt. Lai nu kā, stāsts mo­dināja manī atmiņas, vienīgi nespēju atcerēties, kadas īsti. Es par šo doktoru Grummanu bija dzirdējis jau agrak. Un tikai lidojuma laikā no šejienes uz Svalbāru atcerējos visu līdz galam. To man bija stāstījis vecs Tunguskas med­nieks. Ja nemaldos, Grummanam bijušas ziņas par priekšmetu, kas aizsargā tā īpašnieku, lai kādās rokās ari nonāktu. Nebūt neveļos noniecināt jūsu pārzinātās bur­vestības, raganas, tomēr šis priekšmets, lai kas tas arī butu, pārspēj visu citu, par ko man nācies dzirdēt.

Tad nospriedu, ka varētu atlikt savu atvaļināšanos uz Teksasu, kā nekā biju norūpējies par šo meitenīti un man gribējās ari sameklēt doktoru Grummanu. Vai zināt manuprāt, viņš nemaz nav miris. Manuprāt, lords Ezriels zinātniekus apveda ap stūri.

Tad nu došos uz Novaja Zemļu, kur, kā dzirdēju, Grummans pēdējo reizi redzēts dzīvs, braukšu viņu meklēt. Nākotni paredzēt nevaru, taču tagadni redzu pietiekami skaidri. Šajā karā es nostāšos jūsu pusē, cik nu manas lodes būs vērtīgas. Lūk, es uzņemos šo uzdevumu, Li pabeidza, atkal vērsdamies pie Serafinas Pekkalas, došos meklēt Sta­ņislavu Grummanu, centīšos atklāt, kas viņam zināms, un, ja atradīšu to priekšmetu, par ko viņš zina, atvedīšu to Lirai.

Serafina noprasīja: Vai jūs, Skorsbija kungs, esat precējies? Vai jums ir bērni?

-    Nē, kundze, bērnu man nav, lai gan es labprāt būtu tēvs. Tomēr saprotu, kāpēc tā jautājat, un jums ir tais­nība meitenītei nav paveicies ar vecākiem, un es varē­tu lietas labā ko darīt. Kādam jāuzņemas gādāt par viņu, un es to labprāt darīšu.

-   Paldies, Skorsbija kungs, Serafina teica.

Noņēmusi sev no galvas vainagu, ragana izrāva no tā vienu koši sarkanu ziediņu, kas viņas matos bija saglabajies svaigs, kā tikko plūkts.

-    Paņemiet to sev līdzi, Serafina sacīja, un, kad vien jums ievajagas manu palīdzību, paņemiet ziediņu rokā un pasauciet mani. Es dzirdēšu, lai kur jūs būtu.

-Ak, paldies, kundze, Lī samulsis pateicās. Paņēmis puķīti, viņš to uzmanīgi iebāza krūšu kabatā.

-    Savukārt mēs izsauksim vēju, kas palīdzēs jums aiz­kļūt līdz Novaja Zemļai, Serafina Pekkala gaisa kuģotā­jam apsolīja. Bet nu, māsas, kura vēlētos runāt?