Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Minūti vēlāk ragana pievienojās dēmonam-zosij; pa­cēlušās gaisā un mezdamas loku pār miglā ieskautajiem kalniem, abas klusēja. Serafina bija ļoti satraukta, viss bija skaidrs bez vārdiem: ik sūnas dzinums un ar ledu pārvilkusies peļķe, ik ods dzimtajā zemē, trīsēdams Se­rafinas nervu galos, sauca viņu atpakaļ. Serafina baidījās par tiem, bet bijās arī par sevi, jo grasījās mainīties, tās :aču bija cilvēku darīšanas, par kurām viņa interesējas, cilvēku lieta, lorda Ezriela Dievs taču nav viņas dievs, ^ai Serafina pārvēršas cilvēkā? Vai zaudē savu raganību?

Ja tas tiešām jādara, tad ne jau vienatnē!

-    Bet nu gan aidā mājās! Serafina norīkoja. Jāapspriežas ar māsām, Kaisa. Mūsu spēkiem tāds pasākums ir par grutu.

Ragana un viņas dēmons nu steidza cauri duļķaina­jiem miglas vāliem uz Enara ezera pusi un mājam.

Apmežotajās alās ezera krastā Serafina ar Kaisu at­rada pārējās klana biedres, tāpat ari Lī Skorsbiju. Gaisa kuģotājs pēc Svalbāras katastrofas bija izmisīgi pūlējies noturēt balonu gaisā, un raganas viņu aizvadīja līdz sa­vai dzimtajai pusei. Tur Lī bija sācis novērst grozam un gāzes balonam radītos bojājumus.

-    Kundze, ļoti priecājos jūs redzēt, viņš sacīja. Vai ir vēstis par meitenīti?

-    Nekādu, Skorsbija kungs. Vai jūs nevarētu piedalī­ties mūsu šīvakara padomes sēde, lai palīdzētu apspriest darbības plānus?

Teksasietis pārsteigumā noblisināja acis kur gan dzirdēts, ka mirstīgais būtu piedalījies raganu padomē?

-   Jūtos visai pagodināts, viņš sacīja. Iespējams, no manas puses izskanēs viens otrs priekšlikums.

Tad nu augu dienu raganas laidās šurp ka vētras nes­tas melnas sniegpārslas, pildīdamas debesis ar ašu zīda švīkstoņu, vējam svelpjot caur mākoņpriežu zaru sku­jām. Mednieki pievilgušajos mežos un zvejnieki peldoša, kūstoša ledus vidū dzirdēja caur miglu no debesjuma nā­kam čaukstoņu: ja debesis noskaidrotos, pacēluši acis, vīri ieraudzītu lidojošas raganas kā slepenā paisumā dreifējošas tumsas strēles.

Vakarā ezerkrasta priedes gaismoja simtiem ugunsku­ru un pats milzīgākais sārts tika iekurts asamblejas alas priekšā. Tur uzreiz pēc maltītes pulcējās raganas. Centrā sēdēja Serafina Pekkala ar gaišajos matos ievītiem uguns­sarkaniem ziediņiem. Serafinai pie kreisās rokas sēdēja Lī Skorsbijs, pie labās viešņa, latviešu raganu karaliene, vārdā Ruta Skādi.

Ruta bija ieradusies tikai pirms stundas, par lielu pārsteigumu Serafinai. Serafinas uzskatam par Koulteres kundzes nepārspējamo daiļumu bija lemts īss mūžs Ruta Skādi bija tikpat pievilcīga kā Koulteres kundze, bet viņai piemita arīdzan noslēpumainības un baisuma aura. Latviešu raganu karaliene bija sadarbojusies ar gariem, un tas bija jūtams. Ruta šķita vitāla un karstasinīga, mil­zīgām, melnām acīm; baumoja, ka pats lords Ezriels esot bijis viņas mīļākais. Ausīs spīganai karājās smagi zelta auskari, melnajos, viļņotajos matos mirdzēja ar sniega tīģeru ilkņiem gredzenots kronis. Serafinas dēmons Kaisa no Rutas Skādi dēmona bija uzzinājis, ka latviete tīģerus nogalinājusi pati, sodīdama tatāru cilti, kas šos dzīvniekus pielūdza, jo tatāri, viesodamies viņas teritorijā, nebija izrādījuši Rutai pienācīgu godu. Zaudējusi dievus-tīģerus, cilts bija ieslīgusi bailēs un melanholijā un lūgusi Rutai Skādi atļauju pielūgt sevi, pretī saņemot vien nicinošu noraidījumu — karaliene bija jautājusi: kāds labums no tādas pielūgsmes? Tīģeriem tas taču laimi nenesa. Tada, lūk, bija Ruta Skādi daiļa, lepna un nežēlīga.

Serafina netika gudra, kāpēc Ruta ieradusies, tomēr laipni viešņu sveicināja; atbilstoši etiķetei Rutai bija jā­sēstas pa labi no Serafinas. Tiklīdz visas raganas bija sanākušas, Serafina sāka runu.

Māsas! Jūs zināt, kāpēc esam te pulcējušās, mums iāizlemj, kas darāms saistībā ar pēdējo dienu notiku­miem. Visums kļuvis plašs, lords Ezriels atvēris ceļu no šīs pasaules uz citām. Vai mums par to jāuztraucas vai ari jādzīvo tāpat kā līdz šīm, nodarbojoties tikai ar savām lietām? Vēl dienas kārtībā mums ir jautājums par bērnu, Liru Belakvu, kuru karalis Joreks Bērnisons patlaban sauc par Liru Sudrabmēli. Meitene izvēlējās īsto ziedošo mākoņpriedes zaru pie doktora Lanseliusa mājas — Lira ir bērns, ko jau sen gaidījām, un nu viņa ir pazudusi.

Mūs ir pagodinājuši divi viesi, tie izteiks mums savas domas. Pirmā runās karaliene Ruta Skādi.

Ruta Skādi piecēlās. Baltās plaukstas mirdzēja uguns­kura gaismā, acis zaigoja tik spoži, ka pat vistālāk sēdo­šās raganas redzēja viņas dzīvo seju, kas pastāvīgi mai­nīja izteiksmi.